Navigate / search

Janoša autorraksts „Jūtīgums”

Tie, kuri jau ir pazīstami ar manu daiļradi, zina, ka ikviena hologramma ietekmē konkrētu mūsu zemapziņas daļu. Es tos saucu par kodiem, jo tie palīdz atšifrēt cilvēkā apslēptu informāciju. Katrs kods satur noteiktas frekvences informāciju jeb, konkrētāk, vibrācijas enerģiju, kura rezonē ar mūsu maņām. Šajās slejās par pēdējiem kodiem es aprakstu savu pieredzi saistībā ar frekvencēm. Ik mēnesi es ņemu kodu, kas man tajā brīdī ir aktuāls, un dalos ar savu viedokli par aktuālajiem notikumiem šīs tēmas kontekstā.

Jūtīgums

Pirms pāris dienām lidostā es redzēju kādu cilvēku, kurš neapzināti pamudināja mani rakstīt sleju tieši par šo tēmu. Šis cilvēks bija gara auguma, aptuveni 30 gadus vecs, tumšiem matiem un ģērbies tumšās drēbēs. Man bija jāpagūst uz lidmašīnu, jo devos lasīt lekcijas ārpus valsts, un pa ceļam uz izlidošanas vārtiem es šo vīru redzēju vairākkārt. Viņš piesaistīja manu uzmanību, lai gan es nezinu, kāpēc. Man par lielu izbrīnu izrādījās, ka mēs ne tikai lidojam ar vienu un to pašu lidmašīnu, bet arī sēžam vienā rindā: viņš sēdēja pie loga vienā malā un es – otrā. Mēs sasveicinājāmies, un tas arī viss, lai gan, ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, es labprāt būtu ar viņu aprunājies. Es viņa acīs saskatīju ko tādu, kas mani aizkustināja: vientulību, kas nesaskanēja ar to, kā viņš sevi pasniedza. Izskatījās, it kā viņš būtu ietinies pašpārliecinātības mētelī, kamēr viņa dvēsele kliedza pēc mīlestības un saskarsmes. Lidojuma laikā es viņu vēroju un pie sevis domāju, kāda gan ir viņa dzīve, kas viņš ir, kur dzīvo un ar ko nodarbojas. Pāris reižu es nodomāju, ka jāiet apsēsties viņam blakus, taču nevarēju atrast īstos vārdus, lai uzsāktu sarunu. Es patiešām jutu, ka man kaut kas ir jādara viņa labā un varbūt pat būtu pilnīgi pieticis, ja es viņam pajautātu: „Kā klājas?”. Diemžēl es atbildi nekad neuzzināšu, jo es neko tā arī neizdarīju lietas labā.

Protams, atskatoties uz to, var atrast pietiekami daudz iemeslu, kāpēc es šo vīru neuzrunāju, taču fakts paliek fakts, ka es neapzinājos savu sajūtu. Parasti es šādā situācijā nepievērstu īpaši daudz uzmanības, taču mana hologramma Jūtīgums ir tieši par šādām situācijām un sajūtām. Es redzu konkrētu modeli, kas nemitīgi atkārtojas, taču es iepriekš to neapzinājos. Šī nebija pirmā reize, kad es neveltīju uzmanību kādam, kuram manā skatījumā tas bija nepieciešams. Uz ielas vai maiznīcā es satieku cilvēkus un redzu, ka viņi ir tik nelaimīgi, taču vienmēr mani kaut kas attur izveidot kontaktu ar viņiem. Aizbildinos ar to, ka nav laika vai šī nav piemērota reize, lai gan tās visas ir muļķības. Lidmašīnā man bija 3 stundas laika, lai kaut ko pateiktu, bet es to neizdarīju. Kādam ir jābūt iemeslam, lai dibinātu kontaktu?

Ja tev ir sajūta, ka vari otram kaut ko sniegt, tad nekam nevajadzētu tevi apturēt, taču es no savas pieredzes redzu, ka mēs tā neesam ieprogrammēti. Mēs visi kopā radām īpašu gaisotni, dodoties tur, kur mūs nevar aizskart, un sarunai izvēlēdamies vienkāršus tematus. Es bieži esmu sev jautājis, kāpēc ir tik viegli sarunāties ar svešinieku uz ielas par laikapstākļiem vai sportu, bet kāpēc mēs nekad skaļi neatzīstam: „Man šķiet, ka tevi kaut kas nomāc”. Mums šķiet, ka tā teikt ir stulbi, jo mēs visi jūtīgi uztveram viens otra signālus. Kāpēc mēs nejūtamies brīvi runāt par to atklāti?

Nepatiesums ir aizskarošs

Es mēģinu pateikt to, ka mēs viens no otra varam tik daudz ko mācīties, ja vien esam atklāti un patiesi savstarpējā komunikācijā. Mēs patiesībā neatklājam, ko jūtam, jo bieži vien mēs baidāmies otru aizvainot vai būt nosodoši. Šo var attiecināt ne tikai uz saskarsmi ar svešiniekiem, bet arī uz mūsu izturēšanos pret draugiem, kolēģiem un paziņām. Pat mums tuvi cilvēki ne pārāk bieži dzird patiesību. Nesen es ievēroju, ka spontāni sarunāju tikšanos, iepriekš tās neplānojot. Tobrīd tā šķiet laba doma, taču, kad tuvojās tikšanās diena, dažādu iemeslu dēļ man šī pārliecība zūd. Bieži vien es nezinu, kāpēc man ir šāda sajūta, taču skaidrs ir viens, ka es nebūt nepriecājos par gaidāmo tikšanos. Patiesībā man vajadzētu būt atklātam un teikt: „Atvaino, bet man vairs nešķiet, ka mums šodien būtu jāsatiekas.” Tomēr es tā neizdaru, jo man vajag pamatotu iemeslu, lai es nevienu nepieviltu. Tā kā man šāda iemesla nav, tad man kaut kas ir jāizgudro, citādāk es nespētu izkļūt no šīs situācijas. Vai nav dīvaini? Tava iekšējā sajūta ir tīra, un tā tiek nomelnota, izgudrojot attaisnojumus.

Par mani spēcīgāka ir mana pārliecība, ka otrs cilvēks mani nesapratīs, ja es viņam godīgi pateikšu, kā es jūtos. Tāpēc es saceru stāstiņi, kas visticamāk nav īsts, tikai savas neskaidrības dēļ. Tālāk notiek tas, no kā es visvairāk cenšos izvairīties: cilvēki pieķeras. Viņi jūt, ka es neesmu pilnīgi godīgs, un sāk meklēt patiesību. Rezultātā es mēģinu izvairīties no satikšanās ar viņiem un radu sev arvien vairāk problēmu. Es zinu, ka labāk ir dalīties savās sajūtās, jo nepatiesība ir aizskaroša un ikviens to jūt. Mēs visi esam jūtīgas būtnes, kuras lieliski zina, kā atšķirt patiesību no ilūzijas. Lai to izdarītu, mums katram ir savas antenas, tādējādi nevienam nav izdevīgi „melot savam labumam”. Runājiet no sirds, tad viss uzreiz ir skaidrs. Es to lieliski zinu, bet, kā jau teicu, dažreiz starp zināšanu un jušanu ir liela atšķirība.

Bieži vien man šķiet dīvaini, ka semināru laikā vai konsultācijās ar klientiem man nav nekādu problēmu būt pilnīgi godīgam. Tad es saku, ko jūtu, skaļi pasaku visu, kas ienāk prātā, un mani neuztrauc, kā otrs cilvēks uz to reaģēs. Šķiet, ka man to vajag, lai es būtu es pats, un cilvēki nereti man jautā, kā man izdodas runāt par tik intuitīvām lietām ar tādu pašpārliecinātību. Uz to es atbildu tā: es par to nedomāju. Tas vienkārši notiek automātiski, jo mana vēlme ir palīdzēt cilvēkiem dzīvot. Es to uztveru kā savu misiju – dot savu artavu cilvēces labklājībā un būt pilnīgi brīvam, kolīdz tas man izdodas. Taču otra monētas puse ir tāda, ka bez šīs misijas es bieži varu izturēties diezgan atturīgi. Es strādāju ar sirdi un dvēseli labākas pasaules izveidošanai, bet, ja atrodas pašā notikumu epicentrā, bieži vien jūtos ļoti sasprindzis. Piemēram, pirms pāris nedēļām pie skolas spēļu laukuma gaidīju savu meitu un man blakus stāvēja cita bērna tēvs, kurš gribēja ar mani runāties. Centos, cik varēju, fokusēt savu skatienu tālumā cerībā, ka viņš sajutīs manu nevēlēšanos uzsākt sarunu, taču tas nenostrādāja. Viņš bez mitas runāja par saviem bērniem un cik ļoti viņš ir centies, lai pagūtu no darba atskriet pakaļ bērniem. Viņam nebija ne vainas, viņš bija ļoti draudzīgs, taču es jutu, ka viņš sarunu grib ievirzīt tādā virzienā, ko es nevēlējos, līdz manas aizdomas apstiprināja viņa pēkšņais jautājums, no kura es par visām varītēm biju mēģinājis izvairīties: „Klau, un kur tu strādā?”

Starp tētiem, mammām un skolotājiem

Jocīgi, vai ne? No daudziem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka garīgums neiederas laicīgajā, taču, manuprāt, tā tas nav. Gadu gaitā esmu nonācis pie secinājuma, ka tā ir katra personīgā izvēle nošķirt šīs divas pasaules vai nenošķirt. Privātu konsultāciju un grupu nodarbībās tik bieži esmu redzējis to, ka cilvēki pazaudē sevi garīgumā, jo viņi ir atraduši, ar ko izskaidrot savas bailes. Esmu dzirdējis tik daudz stāstu par tumšajiem spēkiem, piesārņotām enerģijām, negatīvām būtnēm utt., kas vairumā gadījumā ir tikai aizsegs, lai izvairītos no personīgiem procesiem. Protams, es jūtu, ka tanī otrajā pasaulē pastāv zināma nestabilitāte, taču to nevar tā vienkārši ņemt un izmantot kā iemeslu visām jūsu nedienām. Ir svarīgi veidot saikni ar citiem cilvēkiem, neizvairīties no grūtībām un ļaut sev būt tādam, kāds tu esi. Dvēseļu pasaule nav dīvaina, jo mēs visi esam garīgas būtnes. Tam vienkārši ir jānotiek uz Zemes un nekur citur.

Labi, būšu atklāts: kad tapa mana pirmā hologramma un sāku apzināties, ka bieži esmu kaut kur tālu prom no zemes, apkārtējā pasaule man nudien ne pārāk patika. Man patīk ieslīgt fantāzijās un distancēties no visa, kas manā skatījumā nav saistīts ar mīlestību. Taču tā es sev bieži radīju problēmas, jo neviens nevarēja man piekļūt. Man bieži bija dažnedažādas konfliktsituācijas un bēgu no saviem pienākumiem. Manuprāt, tas ir pilnīgi un nesaraujami saistīts ar garīgo apziņu: atbildību. Tādi iesācēji kā es un tu, kas spēj sajust apkārt notiekošo, esam atbildīgi par to, lai kaut kas tiktu darīts. Ikreiz uzsūcot citu emocijas un redzot skumjas, sāpes vai vilšanos citu cilvēku acīs, tev ir iespēja izdarīt kaut ko nelielu šīs pasaules labā. Atceries, ka kaut kas mazs bieži vien izrādās kaut kas liels. Dažkārt es mēdzu teikt: smaids var izglābt dzīvību. Es tam patiesi ticu. Kāds bezcerības māktais, kurš nezina, pie kā vērsties, var atkal sev noticēt, jo tu viņam sniedzi mīlestību. Tāpēc smaidiet un atbalstiet! Veidojiet kontaktu ar apkārtējiem! Aprunājieties kaut uz īsu brīdi! Lai arī cik ļoti vīrietis skolas spēļu laukumā mani kaitināja, esmu pateicīgs, ka viņš man tuvojās, jo viņš man parādīja, kas es esmu. Esmu saņēmis jaunu izaicinājumu, proti, atklāti paust savu patiesību. Nevis no dvēseles, bet personas skatu punkta. Nevis uz skatuves, bet skolas spēļu laukumā. Starp tētiem, mammām un skolotājiem – tieši tur es to piedzīvoju.

Tā ir gatava!

Iespējams, nekļūdīgi esat uzminējuši, ka meitas izņemšana no skolas man ir kļuvusi par aizraujošu spēli. Ikreiz ierodoties viņai pakaļ ar mašīnu, es ceru uz jaunu uzvaru. Varētu izklausīties dīvaini, bet es nejokoju. Es par to rakstu, jo, kopš pabeidzu darbu pie manas jaunās grāmatas „Dievs satiek Dievu” (God meets God), kas drīzumā iznāks arī angļu valodā, esmu saņēmis ļoti daudz skaistu pārdomu. Iespējams, es to pārāk maz akcentēju, precīzāk būtu teikt, ka šī grāmata pilnībā izmainīja manu dzīvi. Neieslīgstot detaļās par grāmatu, vēlos uz mirkli ieturēt pauzi, jo šis manā līdzšinējā 10 gadus garajā darbībā ir bijis visintensīvākais un iedvesmojošākais projekts. Esmu neizsakāmi lepns pēc pusotra gada paziņot, ka projekts ir pabeigts! Projekta noslēguma posmā es strādāju visu diennakti, lai pārliecinātos, ka pie izdevējiem tas nonāk pareizajā veidolā, taču ik ieguldītā sekunde bija tā vērta. Man bija grūti to atlaist, jo rezultāts bija tik brīnišķīgs. Pēc pāris dienām savās rokās turēšu savu pirmo grāmatu cietajos vākos, un es nevaru vien sagaidīt 12. oktobri, kad Amersfortā izdāļāšu grāmatas pirmās kopijas. Paralēli es vēl dalīšos savā pieredzē par grāmatas rakstīšanas laiku un vadīšu divas aktivizācijas un plaša mēroga meditāciju. Šajā pasākumā ik dvēsele tik pamielota vairāk nekā pietiekami!

Šī grāmata man ir tik īpaša tāpēc, jo es to nerakstīju pats. Jā, varētu izklausīties dīvaini, bet tā nu tas ir. Es to neizgudroju, bet izdzīvoju no nodaļas uz nodaļu. Viss sākās pirms pusotra gada, kad es, neko nenojauzdams, uzsāku sarunu ar savu skolotāju Saïe. No sākuma es domāju, ka tā ir domāta tikai man. Es gribēju zināt, ko tas nozīmēja, jo 2003. gadā es sāku saņemt hologrammas. Tā nu Saïe veda mani ceļojumā cauri dažādiem gadsimtiem, dzīvēm un dimensijām un ne vienmēr bija viegli tikt viņam līdzi. Reiz es pabiju plūsmā, kur es nonācu aci pret aci ar dažādām konfliktsituācijām, un šī pieredze bija tik lieliska un atklāsmes tik apskaidrojošas, ka mana vienīgā vēlēšanās bija dalīties pieredzētajā. Diezgan pārliecinoši uzdrošinos teikt, ka grāmata ir jāizlasa ikvienam, jo es zinu, ko man šis ceļojums deva, un es vēlos, lai to izdzīvotu ikviens. Es iznācu no šīs plūsmas kā pilnīgi cits cilvēks. Es jūtos brīvs un atskatos uz pagātni citādāk. Viss, kas, pēc manām domām, bija tik dramatisks, bija daļa no manas dvēseles plāna, ko es nevarēju palaist garām. Aizkustināti bija pat tie, kuri izlasīja manuskriptu paši pirmie. Viens no viņiem man lūdza izdrukāt pēdējo nodaļu, jo es biju aizmirsis to pievienot failam. Šādā veidā es gribu viņam darīt zināmu, ka esmu laimīgs par to, ka viņš padevās, lai gan man nebija nodoma turēt viņu neziņā, un, jā, grāmatas beigas – tas tik bija notikums!

Bija saulaina otrdienas pēcpusdiena un tobrīd es grasījos izkārt karogu, bet tad, pavisam negaidot, mans klēpjdators „uzkārās” un pazuda visa informācija. Paldies Dievam, ka biju saglabājis visas nodaļas tiešsaistē, izņemot pēdējo – to es nevarēju atrast. Es zināju, ka ar šo notikumu man grib kaut ko pateikt, jo es nudien par to nepriecājos, taču es negribēju zaudēt četrās dienās paveikto. Tādos brīžos tu nudien negribi dzirdēt to, ka tev regulāri vajag veidot rezerves kopiju. Protams, ka tu to visu zini, bet kurš gan varēja zināt, ka kaut kas aizies pilnīgi šķērsām? Manam naivumam bija sava cena, taču šī novirze no plāna radīja manī iedvesmu manam jaunākajam kodam. Tieši tajā brīdī es sapratu to, ka kods būs par jūtīgumu, jo man vajadzēja zināt, ka manas nojautas bija pareizas. Pēdējā nodaļa nebija balstīta uz manis pieredzēto, jo es mēģināju attaisnot uz mani liktās cerības. Es pietiekami labi pazinu Saïe, lai zinātu, ka viņš ir pielicis savu pirkstu, un tas patiešām bija nepieciešams. Ne gluži iejaukties manā darbu grafikā, bet gan parādīt, ka man vajadzēja ieklausīties savās sajūtās.

Pēkšņi tur kāds bija

Mums visiem ir tā iekšējā balstiņa, kas pavisam negaidītos brīžos čukst un kam mums vajadzētu pievērst uzmanību. Tas var būt gan saistībā ar zīmēm, simboliem, cilvēkiem vai situācijām, kas mums būtu jāuztver nopietni, un es aicinu jūs saglabāt mieru situācijās, kas notiek nejauši. Tās ir zīmes, ka jums ir jāiet savs ceļš. Tieši to bieži vien man apstiprināja grāmatas rakstīšanas laikā, un tieši šādi brīži dara dzīvi interesantu. Sinhronitāte ir visu mūsu dzīvēs, lai kur mēs arī būtu. Ja vien mēs tās pamanām, tad ieraugām, ka viss notiek pēc plāna. Nekas nenotiek tāpat vien, un varbūt tu tagad domā: „Es to visu jau zināju.”. Tā tas ir – tu patiešām visu zini. Atgriežoties uz nots, kādā es sāku šo sleju, jūtīgums nav kas tāds, kas jāpatur tikai pie sevis. Daudz svarīgāk ir to atklāt citiem. Runāt par to, ko tu jūti, un dalīties saņemtajās atklāsmēs.

Ja tev ir grūti runāt par savām sajūtām publiski, tad ik dienu fokusē savu uzmanību uz hologrammas Jūtīgums centru tik ilgi, cik tev tas ir nepieciešams. Uztver to kā spēli, lai arvien biežāk iedvesmotu citus ar saviem vārdiem vai darbiem. Pamēģini un pēc tam uzsāc sarunu ar kādu par viņa uzvedību, bet dari to sirsnīgi, lai otrs cilvēks no tā ir tikai ieguvējs. Nebaidies runāt par savām sajūtām. Nebaidies būt kaut nedaudz citādāks. Cik gan daudz ir iedvesmojošu stāstu, kur stāstījuma vidū atskan: „Reiz bija tāds…” Šis kāds varētu būt tu. Zīme vai brīnums, ka tu kādam esi vajadzīgs, iespējams, ir tevī pašā. Atver sevi visiem, kuri vēlas kaut ko dalīt ar tevi, vai pat tiem, kuri tevi atraida. Viņi ir īstie, apslēptie skolotāji, jo viņi atspoguļo to, kam tu tici.

Kurš lasa no acīm, prot savienot sirdis.

No sirds uz sirdi,

Janošs

Comments

свАбодный_ как_Ветер
Reply

Прочитал и все прочувствовал…Наверное каждый кто вступил на Путь должен осознать, что теперь мир не потерпит фальшивости в поступках, чувствах и даже в мыслях…Это тяжело… научится не врать самому себе это тот еще урок…Хочется сказать Яношу слова благодарности и поддержки. Жизнь обретает смысл, когда сам начинаешь поддерживать других на Пути, даже если до этого жизнь была набором запрограммированных и навязанных шаблонов поведения. Этот код мне странным образом знаком и кажется я узнаю каждую линию в рисунке. А история про парня в самолете практически моя история жизни…Но сейчас я понял, что только каждый сам лично может начать менять свою жизнь в лучшую сторону, точнее в сторону Любви…Я понял насколько важно держаться баланса, только так можно хотя бы наполовину вытащить себя из под контроля…Спасибо Вам Янош, что даете людям уверенность в том, что существуют пути, которые в конечном счете приведут в новый добрый и светлый мир…) Желаю Вам удачи…
С уважением…

Sofia Berenshtein
Reply

БлагоДарю,Янош!Каждое слово созвучно моей душе.Как-будто ты подслушал мои мысли и увидел мои глаза.Где можно купить книгу?БлагоДарю!Света и Любви!!!

От сердца к сердцу Софья

Tatiana Shahmatova
Reply

Благодарю Янош!!!!!!Как хорошо . что вы ЭТО написали!!!!Как часто я замолчиваю или стесняюсь заговорить …..как часто потом жалею об этом.В свое время ярешила ,что если к тебе не обращаются,значит твое вмешательство .просто не нужно.сейчас.читая вашу статью.поняла ,что сама отгораживаюсь и просто боюсь .что со мной заговорят и боюсь открыто выразить .то что чувствую….БЛАГОДАРЮ!!!!!!!

Ирина Юсифзаде
Reply

Благодарю вас Янош,за то что вы ЕСТЬ!!!У меня выходит немного другое.Я чувствую,что не могу промолчать в некоторые минуты.сердечко так и горит,хочет помочь..Я делюсь чувствами,как бы вдохновляю(я вижу в этот момент),а потом выясняется,что меня обвиняют что я мол лезу и даже высмеивают.Поймала себя на том,что меня это хоть немного,но огорчает.Ведь это казалось близкие..,думала и по духу близкие..Может они пока просто не могут принять или не хотят что то в себе менять….Я стараюсь к этому не привязываться и просто отпускаю,всему свое время.Но молчать я тоже не могу(:smile:)

валентина Ворн
Reply

Благодарю Яноша за искренность. Как часто нам не хватает смелости признаться в своих чувствах. Как часто мы их подавляем. И вина всему-наши страхи. Нам всем нужно учиться быть открытыми и искренними, только тогда наши сердца могут соедениться с сердцами других людей. Для этого, мы все здесь на планете Земля. С любовью ко всем живущим и идущим своим духовным путем.

Лариса Канаева
Reply

Янош. Благодарю искренне, от всего сердца, за статью. Созвучно почти каждое слово. также чувствую всегда и везде – что НАДО, МОГУ И ХОЧУ помочь, но также не знаю повода. И грызут сомнения: а ему-ей это надо? Хотя знаю, что могу помочь. Также очень не люблю вопросов – а кем ты работаешь, потому что занимаюсь духовной психологией и многие “непонимающие” просто думают, что Я дурю людей. На свои тренингах, семинарах – Я также ликую, живу открыто в своей истине. Там мне легко быть самой собой. А вот среди “народа”, среди учителей, мам и пап… Я не могу проговорить кто Я и чем занимаюсь. Очень хочу выйти из этой зоны комфорта. Очень. И про свою первую книгу Я также написала, что “писала – не Я”, полностью Вас в этом понимаю. Всё выливается откуда-то изнутри. Перечитываешь и недоумеваешь: это написала Я? Получается (или доказывается) ))) что мы все действительно – Одно-Единое-Целое-Неделимое-Вечное (кстати так и назвался почему-то мой первый роман, название пришло как-то само собой в то время). Обнимаю и еще раз… тысячу раз ))) – БЛАГО-Дарю!

Наталия Белоцерковская
Reply

БлагоДарю сердечно…)))(:smile:)

Евгения Волкович
Reply

Янош, благодарю!!!!!!!!! Очень познавательно и своевременно!!!!!!!!!

Лили
Reply

Спасибо,Янош! Читая Вашу историю жизни,понимаю,как здорово,что есть” Избранные” и это Вы,Янош ! От Ваших слов,Душа открывается,наполняется огромной Благодарностью и Любовью,которая вырывается наружу.Согласна с Вами: мы должны учиться понимать и помогать друг другу и только тогда мы будем видеть больше счастливых людей вокруг нас.Видеть улыбки и радость на лицах и от наших улыбок мир станет добрее,исчезнут наркотики,пьянство,убийства.Спасибо Вам.Счастья,Радости и Успехов в жизни.

Тамара Смирнова
Reply

Благодарю,Янош,от всего сердца!

Ирина Рябинская
Reply

Спасибо,просто здорово!!!

Валерий
Reply

Янош, благодарю родственную душу! Подскажите, где можно приобрести Вашу замечательную книгу? Я с Украины

Ksenia Pirogova
Reply

Янош! Не описать словами чувства, которые я испытала, когда читала статью!
Как будто писали про меня, мою чувствительность, мое бездействие, мое осознание этого в себе и опыт в школе тоже!!! Боже мой! Я никогда бы не подумала, что такое бывает и у Вас!
Для меня это хороший знак! Я хочу прочитать эту книгу!
Буду рада увидеть в ней и новое для себя, и то, что уже “прожила” и осознала!
Как можно приобрести книгу в России?

Тамара Сизова
Reply

Благодарю, Янош. Оказывается это очень непросто БЫТЬ СОБОЙ среди людей, разных судеб, разных жизненных опытов. Судя по Вашим переживаниям, я понимаю, что это тоже только опыт новых отношений человек-человек, и нам всем предстоит научиться быть самим открытыми для других и принимать других такими как есть. Как только наше сердце будет излучать Любовь и Свет на все 100 %, то и люди к нам сами потянутся и откроются. У меня часто бывает так, что я чувствую человека, его проблему, и посмотрев немного глубже, вижу,что там ничего “темного” нет – я просто, ничего не расспрашивая,говорю человеку: “Не переживайте вы так сильно, все пройдет, у вас впереди ВСЕ ХОРОШО!” Я знаю,что мой спокойный тон, уверенность, с которой я это говорю, делают свое благое дело.
Вообще чувствительность повышается и очень не просто порой ее реализовать….

Faraon1972
Reply

Янош,Вы большой молодец!Поздравляю Вас от всей души и с удовольствием прочту Вашу книгу,поскольку все,что вы пишете и про меня тоже.Удачи Вам и до Встречи!Марианна М

Natali Sharapova
Reply

МЕНЯ ЭТО ОЧЕНЬ ТРОГАЕТ. Янош Благодарю!!!!!!

Улжан Айтуарова
Reply

Здравствуйте! Помогите мне, я жду очень. ..anashim12@gmail.com

Natali Sharapova
Reply

Улжан а в чем дело?(:wonder:)

Marina Kana
Reply

Янош, благодарю! Прочувствовала всем сердцем!

Leonora Shparyova
Reply

Благодарю!!!Статья меня тронула!

лариса
Reply

Благодарю! Как замечательно дарить окружающему радость в виде улыбке, в виде комплимента…. Восхитительные откровения. Янош, Благодарю!(:joy:)

Лилия
Reply

Трогает до глубины Сердца, ведь все это действительно так! Скажите , а как можно заказать эту новую книгу Яноша? Будет ли она на английском ?

Наталья
Reply

Благодарю!!! Многое прояснилось)) Великолепная статья!

Любовь Баскакова
Reply

Благодарю,Любимый Янош!!!Я меня это подсказка,что я делаю всё правильно!!!обнимаю своим Бесконечным Сердцем!!!

Marina
Reply

Thank you for sharing your very sacred feelings. It helps and teaches to be open to the world. I wish you a great luck!

Людмила
Reply

Благодарю Янош,очень проникновенная статья созвучна моим ощущениям и ситуациям в моей жизни.Людмила.

Cdtnkfyf
Reply

Благодарю за разговор, интересная для меня тема.

Lana Gold
Reply

Благодарю!

Валентина
Reply

Благодарю, Янош! Статья. как всегда во время.Желаю всем открыться своей чувствительности. С любовью. Валентина.

Leave a Reply to Любовь БаскаковаCancel reply

name*

email* (not published)

website