Navigate / search

Janoša autorraksts “Mana patiesība”

Tie, kuri jau ir pazīstami ar manu daiļradi, zina, ka ikviena hologramma ietekmē konkrētu mūsu zemapziņas daļu. Es tos saucu par kodiem, jo tie palīdz atšifrēt cilvēkā apslēptu informāciju. Katrs kods satur noteiktas frekvences informāciju vai, konkrētāk sakot, vibrācijas enerģiju, kura rezonē ar mūsu maņām. Šajās slejās par pēdējiem kodiem es aprakstu savu pieredzi saistībā ar frekvencēm. Ik mēnesi es ņemu kodu, kas man tajā brīdī ir aktuāls, un dalos ar savu viedokli par aktuālajiem notikumiem šīs tēmas kontekstā.

Mana patiesība

Tā ir tāda, kāda tā ir.

Šis ir īpašs laiks, jo notiek tik daudz kas. Arvien vairāk apjaušu, cik liela privilēģija ir tiem, kas dzīvo šajā laikā. Tik daudz kas notiek un radīšanas process uzņem milzīgus apgriezienus kā vēl nekad agrāk.

Jūtos kā lielā atrakciju karuselī ar straujiem pagriezieniem. Kad viena mācībstunda vēl nav pabeigta, nākamā jau gaida ap stūri. Izlēmu nerakstīt sleju par pagājušo mēnesi. Šāds lēmums bija nepieciešams, jo man vajadzēja laiku, lai sagremotu visus pēdējo mēnešu notikumus. Pāri visam 5D Challenge (tiešsaistes darbnīcas) radīšana aizņēma daudz vairāk laika, nekā biju iedomājies, un ir paplašinājusi arī manas personības robežas. Es izdzīvoju katru emociju; radīšanas process vēl nekad nav bijis tik iedvesmojošs!

Paralēli tam notiek vēl arī citas lietas, kas man liek aizdomāties. Es bieži speru soli nezināmā teritorijā un saprotu, ka veltu ļoti maz laika, lai izjustu šos soļus. Šī sajūta var jums būt zināma: vienlaicīgi notiek tik daudz kas, un tad pēkšņi tu ieraugi kopainu. Kaut kas notiek, un tad pienāk pagrieziena punkts, tāpēc šomēnes es gribu dalīties ar jums notikumos, kas virzīja mani uz to brīdi, kad man neatlika nekas cits, kā vien paust savu Patiesību.

Es skatos spogulī

Es bieži saku: „Dzīvojiet savu dzīvi un radiet savu sapni.” Šos vārdus pilnā pārliecībā es saku saviem klausītājiem, netieši tos attiecinot arī uz sevi. Kad runāju ar citiem, es skatos spogulī, un dažkārt tas var būt konfrontējoši. Protams, varu teikt, ka esmu atradis savu dzīves kaislību, taču kaislība nav galamērķis, bet gan ceļš. Ko es ar to gribu pateikt? Kāds ir mans mērķis? Zinu, ka to nedaru tikai tāpēc vien, ka tas man patīk, bet gan tāpēc, ka vēlos ieguldīt savu artavu, lai pasaule kļūtu labāka. Mans nolūks ir iedrošināt un iedvesmot citus uzņemties vadību pār savu dzīvi.

Vienalga savā dziļākajā būtībā jutu, ka trūkst daži puzles gabaliņi. Stāsts vēl nebija pabeigts, bet es nezināju, kā to pabeigt. Iekšā kaut kas kņudēja, taču es nevarēju atrast vārdus, lai raksturotu šo sajūtu. Es gribēju dalīties sajūtā, kuru nespēju iztulkot, it kā manī augtu hologramma, kas vēl nebija gatava ieraudzīt pasauli. Turpināju savus mēģinājumus nonākt saskarsmē ar to manas būtības daļu, kas nedeva man mieru, it kā stāvēdams auditorijas priekšā un gaidīdams, kad atradīšu pareizos vārdus, lai paustu savas domas.

Tomēr mani pūliņi bija veltīgi. Nespēju ne pieskarties šai sajūtai. Man atlika vien paļauties un atlaist šo sajūtu pārliecībā, ka viss taps skaidrs, kad pienāks īstais brīdis. Tagad, kad tas ir noticis, es gribu dalīties tajā, kas notika aizkulisēs. Veikšu nelielu ceļojumu atpakaļ laikā, proti, pagājušā gada septembrī.

Pirmās zīmes

Pirmās nojautas radās mana trešā ceļojuma laikā uz Altaja kalniem Sibīrijā. Tur tas viss arī sākās. Ja esat lasījuši manas iepriekšējās slejas, tad zināsiet manus stāstus par „es un mēs frekvenci”, enerģijas upuri un līderi. Esmu rakstījis par mūsu savstarpējā procesa pazīmēm, frekvencēm, ko izmantojam saziņai domās un vārdos, kā arī to, kā tas ietekmē rītdienu vai, citiem vārdiem sakot, mūsu radīšanas procesu.

Es vienmēr esmu gribējis iedvesmot cilvēkus atrast savu spēku, veidot kontaktu ar savu būtību, tādējādi mainot viņu realitāti, lai šī jaunā realitāte savienojas ar to, kas viņi ir patiesībā. Protams, tas joprojām ir mans mērķis, taču nesen kaut kas mainījās veidā, kā es šo mērķi gribu sasniegt. Šī netveramā sajūta ir ieguvusi formu, un es vairs neko neapturu. Ir tā, kā ir.

Kā jau minēju iepriekš, Altajs bija sākumpunkts. Uz āru lauzās emocijas, kuras es nespēju saprast, un es tās uzlūkoju kā pirmās pazīmes. Ikreiz apmeklējot Altaju, notiek brīnumainas lietas, jo tur enerģiju frekvences ir ārkārtīgi augstas. Altaja apmeklējums ir fiziski un garīgi smags pārbaudījums divu nedēļu garumā; ir sajūta, ka dvēsele tiek atkailināta, un pēc tam ir vajadzīgs laiks, lai atgūtos. Es neveltīju laiku sev, jo mani gaidīja darbs pie daudziem projektiem, un es tos nevarēju tā vienkārši noslaucīt no sava galda. Izlēmu par labu kompromisam, proti, iekļāvu Altaja enerģijas savā darbā. Tādā veidā tika iestrādātas jauniegūtās atklāsmes.

Krievijā šis, Krievijā tas

Novembrī apmeklējot Krieviju, es sajutu vēl vienu pārbīdi. Tā bija pirmā reize, kad ceļoju kopā ar savu izpalīdzīgo asistentu Bendžaminu, kas uzreiz padarīja braucienu citādāku. Mums bija jāpierod vienam pie otra citā vidē, taču sākotnēji viņa klātbūtnē es jutos ļoti ērti. Turklāt viņam uz mani bija tāda ietekme, kas man ļāva uzdrošināties paplašināt savas robežas. Sajūta bija atbrīvojoša, līdzīga solim, kas sperts jauna dzīves posma virzienā.

Pēc tam es jutos kā atmests atpakaļ dīvainā sajūtā – ka kaut kā trūkst. Bija sajūta, ka es biju gatavojies spert soli, bet nezināju, kāds solis ir jāsper.

Kad atgriezos mājās, man bija grūti sevi atbrīvot no šīs enerģijas. Apkārtējie droši vien juka prātā no tā, ka es runāju tikai par Krieviju.

Gribēju noķert šo mirkli, nelaist vaļā šo sajūtu un man pat izdevās ar šo sajūtu paplašināt savas apziņas robežas, esot Nīderlandē. Bija sajūta, ka kaut kam ir jānotiek. Es biju tik tuvu tam, taču laiks ritēja un jutu, ka šī sajūta izslīd man no rokām. Taču man tā bija jāatlaiž; mana patiesība palika apslēpta. Vēlāk atklājās, ka es vienkārši nevarēju šo procesu apturēt. Mani apturēja mans gids Saïe, kurš nolika mani pie vietas, kamēr es nodevos kaut kādām neskaidrām fantāzijām gaišā dienas laikā.

Tādas galīgās patiesības nav

Saïe, būdams šķīsts un godīgs vīrs, nesaudzīgā veidā man pavēstīja, ka ir jāpārtrauc rīkoties. Man ir jāatbrīvojas no mūžīgā izdabātāja lomas. Šī loma, viņaprāt, man vairs nepiestāvot, jo tagad man ir jārunā sava patiesība. Es biju apmulsis. Izdabātājs? Kā tu uzdrošinies! Es neesmu nekāds aktieris! Es vienmēr esmu bijis godīgs un vēlējos iedvesmot cilvēkus noņemt viņu personības maskas kopā ar mani. Tagad netiešā veidā mani apsūdzēja, ka es joprojām valkājot masku. Taču Saïe bija pārliecināts, ka es neesmu parādījis pasaulei savu patieso būtību. Viņš teica: „Pasaule gaida patiesību.” „Tu pārāk ilgi esi spēlējis un praktizējis. Tagad tu esi gatavs.” Nespēju bilst ne pušplēsta vārda. Parasti man vienmēr ir ko teikt, taču šoreiz es biju šokēts. Es neko nesapratu. Pēc tam, kad pamodos no šī dienas sapņa, es to atlaidu un domās noslēpu visdziļākajā prāta stūrī, nosaukdams to par „fantāziju”. Man tas ātri un steidzami bija jāaizmirst, jo bija daudz darāmā, kas neļāva man turpināt prātot par notikušo.

Krievijā es atradu meklētās atbildes. Februārī atgriezos Krievijā un Sibīrijā ļoti noslogotā laikā. Nebija laika atelpai, pat ne pietiekami daudz laika miegam starp pasākumiem un tikšanās reizēm, bet tas mani neatturēja doties neērtā nakts pārbraucienā uz Sibīriju, kur man bija jāvada vēl viens seminārs uzreiz pāris stundas pēc ierašanās tur.

Maskavā lielu atzinību bija guvusi tēma „Dvēseles spoguļi” un, lai gan mēs Sibīrijā bijām plānojuši atšķirīgu semināru, pēdējā brīdī mēs izlēmām turpināt šo pašu tēmu. Vienkārši bija sajūta, ka labāk ir turpināt ar to pašu enerģiju. Patiesībā Maskavā es jutu, ka kaut kas paliek nepateikts, kas savukārt izkristalizējās Sibīrijā. Jutos pacilāts un pilnīgs, iekšēji spēcīgs un kluss. Jutos kā cits cilvēks. Vārdi sāka plūst kā iedvesmas viļņi, un nekas netraucēja, lai es varētu brīvi runāt.

Kas bija noticis? Kas tobrīd notika? Arī Bendžamins to juta un gribēja rast atbildes, jo bija radusies nobīde, kuru mēs tā īsti nespējām izskaidrot.

Kā tas ir iespējams, ka es stāvēju cilvēku grupas priekšā, būdams nesagatavojies, taču dalījos savās domās ar klausītājiem stundām ilgi? No kurienes nāca šis radošais spēks? Mēs visu nakti pavadījām runājot par to un meklējot īstos vārdus, lai raksturotu šo sajūtu, taču gudrāki tā arī nekļuvām.

Vai es noklusēju?

Kādu laiku manī ir sajūta, ka es nedalos ar pilnīgi visu savu patiesību. Nav jau tā, ka mans stāsts ir nepatiess, taču kaut kā pietrūkst. Esmu saņēmis pietiekami daudz apstiprinājumu tam, ka aktivizēšana strādā un ka esmu atradis pareizo pieeju. Runa nav par to. Tā vairāk ir sajūta „vai es slēpjos?”. Atceros to dienas sapni, kurā Saïe uzrunāja mani, un es sāku aptvert, ka tā nebija tikai fantāzija. Pēkšņi es sapratu, ko viņš gribēja man pateikt. Bieži vien man grūtības sagādāja uzstāšanās publikas priekšā, jo es neesmu labs aktieris.

Gadu gaitā es uzlaboju savu sniegumu uz skatuves, un šodien es uz skatuves kāpju jau bez problēmām. Taču loma ir kļuvusi daudz svarīgāka nekā patiesība, tāpēc es ilgu laiku esmu daļēji spēlējis iedvesmotāja lomu tā vietā, lai patiešām iedvesmotu cilvēkus. Esmu daļēji noklusējis savu patiesību šova dēļ, lai gan plāna būtība ir nevis izklaidēt cilvēkus, bet gan iedrošināt viņus.

Darba grafiks Krievijā neļāva ilgi laiskoties pie šīs atziņas. Ja man ir kāds atklāsmes brīdis, tad man nekavējoties kāds atgādina par privātajām konsultācijām, kuras vēl ir jāvada. Tomēr es atskatījos uz šiem mirkļiem, turēdams rokā mikrofonu un lūkodamies auditorijā. Es nespēju aizbēgt no tā, ko Saïe bija mēģinājis man pavēstīt. Es sāku izaicināt pats sevi. Vai līderim ir jābūt ar vislabāko runu? Vai visizcilākie skolotāji ir tie, kuriem ir visvairāk sekotāju? Vai esmu godīgs, ja kaut ko noklusēju? Vai patiesību var aizklāt vai paslaucīt zem paklāja?

Gatavojot „Refinement to Ascension” („No attīrīšanās līdz augšāmcelšanai”).

2011. gada oktobra beigās tapa zināms, ka 2012. gada 24. februārī man būs jāvada seminārs izstāžu centrā “de Jaarbeurs” Utrehtā (Utrecht). Pasākums bija saistībā ar šīs dienas enerģijām un īpašām frekvencēm, kas saskaņā ar Maiju kalendāru ir sākums jaunam enerģiju vilnim. Ticiet vai nē, nedēļu pirms semināra man vēl nekas nebija sagatavots. Lai gan mājas lapā bija publicēta semināra tēma, neko sīkāk par semināra saturu vēl nebiju sagatavojis. Bija sajūta, ka vēl nav pienācis īstais laiks uzsākt darbu pie semināra tēmas. Man bija jāsagaida īstais brīdis, un šis brīdis vēl nebija pienācis. Krievijas tūres pēdējā dienā Bendžamins grasījās pārrakstīt tekstu. Mums bija aptuvens melnraksts, taču man lielākā daļa no rakstītā vēl bija jāprecizē. Kamēr man pa dienu bija privātas konsultācijas, viņš bija savā viesnīcas numuriņā un strādāja savā klēpjdatorā. Privāto konsultāciju starplaikos es devos uz numuriņu, lai nedaudz atpūstos. Bendžamins strādāja ļoti ātri un teica, ka pēc nākamās privātās konsultācijas darbs pie teksta būs pabeigts. Nākamajā atpūtas pārtraukumā bija sajūta, ka dodos pa koridoru uz viņa istabu palēninātā tempā. Uz brīdi man šķita, ka tas ir saistīts ar manu pēdējo konsultāciju, jo nespēju ar acīm koncentrēties. Bija sajūta, ka mani grūž prom citā pasaulē. Līdzīgas sajūtas man bija arī iepriekš semināra laikā.

Pieklauvēju pie Bendžamina numuriņa durvīm, un durvis uzreiz tika atvērtas. Es joprojām atceros viņa acis. Tās bija lielas un pauda nelielu apmulsumu.

„Es ieviesu izmaiņas tavā tekstā,” viņš teica. „Bet sajūta ir tāda, it kā tas nav manis rakstīts. Es tur nebiju. Bija dīvaina sajūta, un, to pārlasot, ir skaidrs, ka mēs par to iepriekš nebijām runājuši. Pāris lietas ir pilnībā mainītas, tāpēc neesmu drošs, vai tas rezonēs ar tevi.” Piegāju pie viņa klēpjdatora un sāku lasīt tekstu. Izlasot dažus rindkopas, biju šokēts. Nē, tur nebija rakstīts tas, ko es biju domājis teikt. Lai to izdarītu, man savas robežas būtu nedaudz jāpastiepj. Man sāka līt sviedri.

Kad es atgūlos, lai aptvertu notiekošo, savā priekšā ieraudzīju Saïe. Pēkšņi man kļuva skaidrs: tā ir mana patiesība. Atpakaļceļa nav. Ar to es gribu dalīties un to esmu visu šo laiku atgrūdis. Lai cik dīvaini izklausītos, vēstījums ir tāds, ka Patiesība nepastāv.

Nebiju tā juties ilgu laiku, taču pēkšņi manī uzjundīja lielas bailes. Bendžamins jautāja: „Vai esi pārliecināts, ka esi tam gatavs?” Lai rastu atbildes, biju mērojis visu šo ceļu. Tagad tas bija rakstīts pa visu sienu un man neatlika nekas cits, kā apstiprinoši pamāt ar galvu. Lai tad tā arī notiek! Vairāk nebija laika sarunām, jo mani jau gaidīja nākamais klients, bet manas domas visu dienu atgriezās pie autordarba „Refinement to Ascension”. Es jutu, ka no šī brīža viss būs citādāk.

2012. gada 24. februāris, Utrehta

Durvis atvērās, un cilvēki lēnām sāka ienākt teātrī. Pilnībā izpārdotā seminārā, kas notika „Media Plaza”, es grasījos darīt ko tādu, ko nekad nebiju darījis. Uz īsu brīdi es nodomāju: „Tagad es vairs necentīšos atbilst tam, ko cilvēki gaida. Tagad es dalīšos savā patiesībā, ko esmu jutis jau agrāk, bet nekad nebiju teicis skaļi.” Pirms semināra sākuma mani māca nelielas šaubas. Cilvēki jutīs spēku pieplūdumu palielinātā ātrumā, izvirzīs savu mērķi un ies uz to. Es to jutu. Es to zināju. Tanī pašā laikā citi cilvēki būs vīlušies vai pat dusmīgi. Šī dualitāte būs acīmredzama, taču atpakaļceļa nebija. Es vairs nespēju teikt tikai daļēju patiesību, noklusēt savu vīziju, zinot jau pieejamo informāciju, un pasniegt savu repertuāru zem virsraksta „Garīgums”.

Cilvēki ir pelnījuši godīgumu, un es to arī vēlos viņiem dot. Es varu dalīties tikai ar savu patiesību, būt atklāts, ievainojams un stāstīt viņiem, kāpēc es to daru.

Mans ievads bija pavisam vienkāršs, tieši tāds kā mājas lapā: „2012. gads – jauns laiks, jauna enerģija un jauns vēstījums. Maiji pareģoja, ka 2012. gada 21. decembrī būs „laika beigas”. Mūsu evolūcija sasniegs kulminācijas punktu un pasaule mainīsies uz visiem laikiem. Līdz šim datumam būs vēl daži citi datumi, kad enerģijas frekvences dramatiski pieaugs. Šodien, 2012. gada 24. februārī, ir viena no šīm dienām… jauna iespēja piedzīvot izaugsmi palielinātā ātrumā, uzņemties vadību par savu iekšēju radīšanas spēku un atbrīvot sevi no visa, kas attālina no tava sapņa sasniegšanas. Tava noslēpuma atslēga ir apzināšanās, ka tev neviens vairāk nav vajadzīgs. Vairāk nav, ko gaidīt, jo šogad nekas nenotiks, ja vien tu nerīkosies. Tagad ir jāizvēlas: vai tu ej līdzi laikam vai paliec aizmugurē? Šovakar jūs varat spert būtisku soli, ja vēlaties klausīt savai sirdij.

Es vairāk nevēlos izlikties par to, kas es neesmu

Utrehtā bija tas brīdis, kuru es biju gaidījis. Es dalījos savā patiesībā, nodomos un ievainojamībā. Tas bija īpašs vakars, kura gaitā es negribēju kaut ko noklusēt. Mana patiesība, mani vārdi; ir tā, kā ir. Varēja just, ka auditorija to uztver labi. Tovakar es distancējos no vēlēšanās atbilst klausītāju gaidām un cerībām, un man radās brīvības sajūta. Mans nolūks bija nodot šo sajūtu saviem klausītājiem tajā brīdī, kad neviens to negaidīja: pirms „Atdzimšanas” koda aktivizēšanas. Ikvienam tika dota iespēja beigt sekot kāda cita patiesībai un sākt dzīvot pašam ar savu patiesību. Šis vēstījums trāpīja mērķī; cilvēki sāka knosīties un vairāki cilvēki devās prom; iedrošināti, enerģijas un spēka pilni. Vairāki cilvēki mājup devās dusmīgi un vīlušies. Uz brīdi bija haoss, bet, kā skaists lotosa zieds uzplaukst no dubļiem, tā arī visskaistākās lietas rodas no haosa. Es jutu, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Neaizmirstams brīdis, ko tik viegli nevarēs izdzēst no atmiņas…

Šāda aktivizācija bija nepieciešama, lai nonāktu pie pagrieziena punkta. Es negribu izlikties par to, kas neesmu vai to, ka cilvēki man sekotu. Kā jau iepriekš esmu teicis, es esmu atbildīgs tikai par to, ko es daru un saku, nevis par to, kā tas tiek interpretēts. Ikvienam ir sava patiesība, un kādā brīdī mēs katrs apzināsimies, ka varam mainīt šo pasauli. Mēs piecelsimies, sakoposim savu iekšējo spēku un apzināsimies, ka varam radīt jebko, ko vēlamies. Tad mēs esam pilnībā brīvi, mīlestības piepildīti, un mums nekas nestājas ceļā. Tie, kas to saprot, ir pelnījuši uzslavu, un es viņiem vēlu veiksmi savu sapņu īstenošanā.

Arī man šis bija svarīgs brīdis, un es to glabāšu sirdī. Esmu noņēmis savu masku, izteicis savu patiesību un zinu, ka turpmāk viss būs citādāk.

Visbeidzot vēlos dalīties ar ziņu, ko saņēmu no kāda sava klausītāja. Šis cilvēks man atsūtīja e-pasta vēstuli, kas mani ļoti aizkustināja, un es jutu, ka viņa ir sapratusi, ko es gribēju pateikt. Pat ja no 500 cilvēkiem, kas tovakar apmeklēja semināru, tikai viens ir uztvēris manu ziņu, tad es savu uzdevumu esmu veicis. Šīs klausītājas reakcija bija šāda: „Jūs aizdzināt mūs atpakaļ pie sevis, pie savas Būtības.”

No sirds uz sirdi,

Janošs

01.03.2012.

Tulkojums – Aija Nīlendere

Comments

Nonna Leshkovich
Reply

Как же приятно и понятно , даже мороз по коже. До чего мне известно такое состояние . Я считаю , что простое , обычное Счастье . заключается , лично для меня – говорить только то . что ты хочешь и делать , только то , что говорит тебе Душа.По жизни была лидером, постоянно окружал народ . нужный и нет. О , сколько времени ушло даром на не нужные дебаты. Потом я выяснила . что мне самой с собой комфортно и мало , того , вообще никто не нужен. Я почувствовала такое Счастье . принадлежать самой себе ! Народ всегда окружает … Главное, я выиграла себе свое Пространство . Огромное , как Вселенная !! Вот уже 6 лет занимаюсь живописью . Довольно успешно. 4-й год . публикуют в Российском Исскустве . даже не подозревая . что мне подарок сделал сам – Господь…и вообще я театральный критик, а не модная художница. Я счастлива . что нашла себя !!! Благодарю , уважаю и ценню Вашу искреннесть . В наше время – это большая росскошь. Хотя …перемены огромны , за . что вас благодарю от всей Души. вы мне , как Солнышко ! Любовь вам и Свет ! Нонна.

admin
Reply

Благодарим, Нонна, за Ваши откровения! И Спасибо Вам за Ваш Свет!

Любовь Баскакова
Reply

Я читала эту статью и образы разных масок сходили с меня.Хотелось и плакать,и радоваться,смеяться и молиться,кричать и восторгаться.Тело сейчас вибрирует,горло отпускает.Я не знаю,что будет дальше,но что чувствую сейчас,делает меня другой,новой.Благодарю!!!И Обнимаю своим Бесконечным Сердцем!!!От Сердца к Сердцу!!!

Leave a comment

name*

email* (not published)

website