Navigate / search

Janoša autorraksts “Atbrīvošana”

Tie, kuri jau ir pazīstami ar manu daiļradi, zina, ka ikviena hologramma ietekmē konkrētu mūsu zemapziņas daļu. Es tos saucu par kodiem, jo tie palīdz atšifrēt cilvēkā apslēptu informāciju. Katrs kods satur noteiktas frekvences informāciju vai, konkrētāk sakot, vibrācijas enerģiju, kura rezonē ar mūsu maņām. Šajās slejās par pēdējiem kodiem es aprakstu savu pieredzi saistībā ar frekvencēm. Ik mēnesi es ņemu kodu, kas man tajā brīdī ir aktuāls, un dalos ar savu viedokli par cilvēces attīstību šīs tēmas kontekstā.

Es nejūtos pilnīgs

Varētu izklausīties dīvaini, taču es nejūtos pilnīgs. Pat būdams laimīgs, jūtu, ka dzīvē kaut kā trūkst. Esmu laimīgs, ka man ir ģimene, darbs un viss pārējais par un ap to. Tomēr sajūta, ka kaut kas pietrūkst, nepazūd, kad es uz to koncentrējos. Nav tā, ka tas mani nomoka, lai gan es domāju, ko šī sajūta nozīmē. Kā manā dzīvē trūkst? Kas slēpjas aiz tām neizskaidrojamām ilgām, ko es nevaru izskaidrot? Savu dzīves aizraušanos es atradu jau pirms laba laika, esmu izvirzījis mērķus un es varu būt tikai ieguvējs, lai gan dziļi sevī es jūtos, it kā būtu kaut ko zaudējis.

Par laimi manas ikdienas aktivitātes šo sajūtu tur no manis pa gabalu. Ja es pilnībā ļautos savām domām, es tiktu ierauts bezgalīgā diskusijā pats ar sevi. Nevaru pieļaut, ka es pazūdu domās, man ir jāturpina funkcionēt, tāpēc es atkāpjos soli atpakaļ. Lai kur es ietu, pamanu zīmes, kas mani atkal uzvedina uz šīm domām: vai kādā no darbnīcām, vai lūkojoties uz dāmu aiz letes lielveikalā. Visiem cilvēkiem, šķiet, ir tāds pats apmulsis acu skatiens kā man. Tas ir kaut kas līdzīgs depresijai, it kā mēs būtu vīlušies šajā dzīvē, kuru esam izvēlējušies dzīvot. Man pietrūkst atvērtības, ko es redzu, kad cilvēki priecīgi un entuziasma pilni apskauj viens otru, iedama prom no prezentācijas. I Dažkārt es domāju, vai man ir jāatsakās no sapņa un jāpieņem, ka šī mīlestība nav sasniedzama maiznīcā vai gaļas veikalā?

Atbrīvošanas diena

Dīvaini, cik bieži man nākas uz savas ādas izbaudīt paša teikto vārdu spēku. Bieži uzstājoties grupas priekšā, es saku: „Viss, kam jūs pievēršat uzmanību, aug.” Runa ir par bailēm, kas kļūst par realitāte, kad pievēršam tam pārāk daudz uzmanības. Tā tas ir arī manā gadījumā. Es ļāvu šai sajūtai, ka man kaut kā trūkst, kļūt par problēmu un šo sajūtu es redzēju spoguļattēlā manā apkārtējā vidē.

Arvien biežāk sev apkārt dzirdu, kā cilvēki diskutē un sacenšas savā starpā, cīnīdamies par savām tiesībām un būdami pareizi. Saskatu neapmierinātību to cilvēku starpā, no kuriem es to vismazāk biju gaidījis, un redzu, kā cilvēkos saaktivizējas negatīvākais, kolīdz runa ir par naudas tēmu. Vaicāju sev: kā mums trūkst? Kā mēs visi kopā varētu noskaņoties uz mīlestības frekvences? Vai es varu iedvesmot pasauli, ja man neizdodas panākt iecerēto par manā tuvākajā vidē?

Tāpēc mans apjukums augtin auga, līdz pēkšņi man radās atklāsme. Pagājušonedēļ es pārskatīju savu dienasgrāmatu, lai sarunātu tikšanos, un pamanīju, ka šomēnes mēs pieminām Otrā pasaules kara notikumus. Mēs 5. maijā svinam Atbrīvošanas dienu un atgādinām sev, ka mūsu brīvība nav pašsaprotama, atceroties kara laika sīvās cīņas. Tajā pašā brīdī es sapratu, ka man šajā sakarā kaut kas ir jādara.

Vairāk nekā gadu es izmantoju svarīgus Maiju kalendārā atzīmētus datumus, lai iekustinātu kopējo enerģiju, taču es redzu, ka daudziem cilvēkiem tas viss joprojām šķiet dīvaini. Varbūt Atbrīvošanas diena ir labāks veids, kā iedvesmot cilvēkus Mīlēt. Beigu beigās ir pagājis ilgs laiks, kopš šis ir priecīgs notikums; tas vienkārši ir kārtējais datums, kuru mēs pienācīgi nenovērtējam. Uzskatu, ka mūsu brīvības alkas joprojām ir tikpat stipras, lai gan vairāk garīgā plānā, jo būt brīvam tagad galvenokārt apzīmē prāta stāvokli. Mēs gribam mīlestību, laimi, kaisli un neatkarību, būt kopā viens ar otru un beznosacījumu pamata, būt atzītiem nevis par to, ko mēs izliekamies, bet par mūsu patieso būtību. Varbūt šis uzskats atvērs jaunas durvis un palīdzēs man iedvesmot cilvēkus to apzināties. Es nekavējoties 5. maijā ieplānoju bezmaksas interneta semināru.

Robeža starp izlikšanos un godīgumu

Man bija tikai neliela nojausma, ar kādu informāciju es dalīšos, un tomēr manī mutuļoja entuziasms. Es sāku filozofēt par to, ko īsti atbrīvošanās nozīmē un kā tā sasaucas ar mūsu dzīvi. Ja saistāt to ar apspiešanu, tad tā nozīmē atbrīvošanu no kara, ieslodzījumu vai pārdarījumus. Tās ir ciešanu beigas, atbilde uz upura lūgšanām, kas ceļ tiltu uz mieru, mīlestību un drošību. Taču atbrīvošana var nozīmēt daudz vairāk. Nesen es guvu pavisam citu ieskatu, strādādams pie savas jaunās grāmatas, proti, atbrīvošanās ir veids, kā mēs pārsniedzam savas pasaulīgās domāšanas robežas. Mēs vedam karu, kas vairāk nav nepieciešams: runa ir par slaveno karu starp prātu un sirdi. Jo ilgāk mēs cīnāmies, jo lielāki ir dualitātes draudi starp galvu un sirdi. Pajautājiet sev, cik bieži un viegli mums ir atrasties divos prātos? Mēs pielāgojamies tam, ko mēs negribam, mēs piekrītam, kad patiesībā nepiekrītam, mēs saglabājam mieru, kad jūtam dusmas un otrādi. Ārpasaule spoguļo nenoteiktību, kas mums vairs neder. Jo tālāk esam no iekšējā apļa, jo smalkāka robeža ir starp izlikšanos un godīgumu. Mēs visi valkājam maskas, lai sevi aizsargātu, bet tad jājautā: “Kāpēc?”.

Kas ir vajadzīgs, lai atbrīvotu sevi? Cik ilgi mēs turpināsim spēli, pirms padosimies? Raugoties uz sevi, jūtu milzīgu dzinuli izlauzties cauri savām bailēm no noraidījuma. Tas neattiecas uz brīžiem, kad strādāju ar auditoriju un izdzīvoju savu aizraušanos, jo tad es jūtos pilnībā uzlādēts. Tie ir brīži, kad esmu laimīgs, pacilāts un pilnībā ieklausos savās sajūtās. Nē, runa ir par brīžiem, kad atrodos ārpus šīm sajūtām: sarunā ar cilvēkiem no ārmalas un ar skeptiķiem — cilvēkiem manā tuvākajā vidē, kuri mani nesaprot vai stāsta man lietas, par kurām, iespējams, es pats neiedomātos. Domājams, viņi grib man palīdzēt, skaidrodami, kāda ir situācija, ko es daru nepareizi un par ko man ir jābūt lietas kursā, taču tanī pašā laikā viņi manī dīvaino noraugās, kad es sāku runāt par beznosacījumu mīlestību. Tie ir tie paši cilvēki, kuri izmanto manus vārdus kā munīciju, kad jāpierāda sava taisnība, izmantojot ārkārtīgi sāpīgu argumentu: „Vai tu biji tas, kurš runāja par beznosacījumu mīlestību?” …

Varat iedomāties, cik dusmīgs esmu tādos brīžos, taču, ja padomā, uz ko man jādusmojas? Uz to otru cilvēku, kurš mani tiesā? Vai tas nav pārāk vienkārši? Vai tādā veidā es neizvairos no sava ceļa? Varbūt man vajadzētu ciešāk sevī ieskatīties un noskaidrot, kāpēc es sevi aizslēdzu brīžos, kad jūtu — es nevaru būt tāds, kāds esmu. Mani joprojām visvairāk pārsteidz tas, ka es labāk pieņemu tiesāšanu nekā komplimentus. Daudzi cilvēki man pateicas par iedvesmu, sniegtajiem instrumentiem, ko izmantot sava ceļa turpināšanai, tomēr viena asa piezīme var mani vajāt dienām ilgi; to man joprojām ir grūti saprasti.

Aizsardzības bruņas

Mani pārsteidz tas, ka daudzos cilvēkos sajūtu vienu un to pašu. Aptuveni astoņus gadus organizējot prezentācijas un privātās nodarbības, esmu nonācis pie secinājuma, ka mums visiem ir bail tapt tiesātiem. Tas mums liedz parādīt to, kas mēs patiesībā esam; it kā visi mums pagrieztu muguru brīdī, kad mēs stāstām, kā jūtamies. Tāpēc mēs muļķojam viens otru, rūpīgi skenējam viens otru, tādējādi razdami drošību un būdami pasīvi savās aizsardzības bruņās. Zem tām mūsu sirds alkst pēc tīras saskarsmes, bet mūsu prāts stāsta, ka vispirms ir jāatbilst kaut kādām prasībām. Mums ir jātiek galā ar šo pārbaudījumu, citādāk mēs neesam tā vērti, lai mūs pamanītu. Mēs tik ļoti gribam būt pamanīti, lai mūs uztvertu nopietni un jo īpaši mēs negribam, lai mūs mulsinātu.

Šī doma sasaucas ar manu personīgo stāstu. Esmu to jau stāstījis auditorijai, bet jūtu, ka ir laiks runāt par to atklāti un publiski. Es vienmēr saku: „Ievainojamība ir spēks.” Tagad man ir jādara tas, ko es pats runāju. Mēs visi atceramies bērnības situācijas, skolas laikus, treniņus un darba situācijas, kad mēs saskārāmies ar noraidījumu. Atceros no savas dzīves dažas situācijas, kurām ir bijusi milzīga ietekme uz manu dzīvi; tie ir notikumi, kurus es pieņēmu pavisam nesen. Es zinu, kā man dzīvē pietrūkst un ar ko tas ir saistīts, un to, kā atbrīvot sevi no bailēm, kas mani visu dzīvi ir vajājušas.

Šis ir stāsts, kuru stāstot es aizmirstu par paškritiku, jo aiz tās sliekšņa vairāk jau nav nekā, ko atlaist. Man tikai ir jāsaprot, kur atrast sevis atbrīvošanas atslēgu.

Svētdienas skola

Sāku apmeklēt agrā bērnībā. Tiku audzināts kā Nīderlandes Reformatoru baznīcas draudzes loceklis, tāpēc Svētdienas skolu apmeklēju katru nedēļu. Mācītāja aizraujošie stāsti mani burtiski valdzināja. Viņa runas mani uzrunāja, jo šķita, ka stāstītajā ir patiesība. Līdz pat šodienai esmu uzskatījis, ka Bībele ir domāta kā garīga grāmata ar simboliskiem stāstiem par dzīvi un to, kā mūsu apziņa var bagātināties. Es to redzu, kā dvēseles iedvesmas avotu un instrumentu, lai mācītos izprast šīs pasaules dualitāti.

Atgriežamies pie stāsta par manu bērnību. Stāstu mani uzrunāja, tomēr man vienmēr bija iekšēja sajūta, ka kaut kas tur īsti nebija, kā vajag. Daži no runām pievienotajiem fragmentiem man šķita dīvaini. Mums tika stāstīts, ka Dievs mīl cilvēkus un rūpējas par viņiem. Dievs mūs vada uz Debesīm, izsver Labo un Ļauno un pārtiek tikai no mīlestības.

Biju apmulsis, jo nespēju tam noticēt. Jau tajā vecumā es jutu, ka mēs visi esam daļa no Dieva. Mīlestība ir ikvienā no mums un, ja mēs to dāvājam viens otram, mēs varam radīt labāku pasauli. I Ja mēs savā dzīvē radām prieku, tad mēs darām priecīgus arī citus cilvēkus. Tā bija mana sajūta un mans viedoklis par dzīvi, tāpēc es nesapratu Svētdienas skolā skaidroto izpratni par to, kas ir Dievs.

Būdams tik atklāts, cik vien bērns spēj būt, es bezbailīgi izteicu savas domas un vaicāju Mācītājam: „Ja pastāv tāds Dievs, par kuru Jūs runājat, un ja viņš tiešām par mums rūpējas, kāpēc ir karš un kāpēc cilvēki cieš? Kāpēc pasaulē joprojām ir slimi cilvēki, un kāpēc ik dienu bērni joprojām mirst no bada? Kāpēc Dievs mums nepalīdz?” Atbildi es nesaņēmu, bet es turpināju uzdot savus jautājumus. Tie nodarbināja manu prātu visu laiku un liedza man priecāties par skaistajiem Bībeles stāstiem.

Pēc tam pavisam drīz pēc jautājumu uzdošanas es uzzināju, ka man tā nevajadzēja darīt. Pie maniem vecākiem ciemos bija atnācis Mācītājs un teica, ka viņu bērns nav normāls un viņam ir nepieciešama palīdzība. Svētdienas skolā es vairs nebiju gaidīts. Es biju kā traucēklis, kuru vajadzēja kontrolēt. Tā man bija pirmā atteikuma mācību stunda — svarīgs brīdis, kad es ļāvu savai sirdij runāt, par ko es tiku sodīts. Es to nepavisam nesapratu un varēju tikai raudāt, jo man sāpēja.

Vissāpīgākā pieredze

Vēl viena lieta, kas man radīja problēmas bērnībā, bija spēja redzēt vairāk nekā citiem. Ilgu laiku man tas šķita normāli, jo domāju, ka ikviens otru cilvēku redz citādāk.

Ieskatījies cilvēkiem acīs, es jutu viņu ilgas un skumjas. Es neredzēju pašu cilvēku, bet viņa dvēseli. Tāpēc es varēju just empātiju un saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tā un nevis citādi. Es to spēju redzēt tāpēc, ka es mīlu visus cilvēkus. Es mīlēju visus cilvēkus. Es arīdzan biju fiziski ļoti attīstīts. Ja es entuziastiski iesaistījos sarunā, man bija jāpieskaras otram cilvēkam — ar vieglu uzsitienu viņa rokai vai plecam. Šāds kontakts man bija ļoti svarīgs, bet man tā ir jāpārstāj darīt, jo ne visiem patīk šāda veida kontakts. Tā es uzzināju, ka cilvēki uz maniem mīlestības fiziskās izrādīšanas veidiem reaģē dīvaini. Es domāju, ka otra cilvēka acīs ieraudzīšu mīlestību, bet bieži vien es jutu noraidījumu.

Vissāpīgākā pieredze man bija septiņpadsmit gadu vecumā, kad mani iesauca militārajā dienestā. Man itin nemaz to negribējās, un pārbaudes laikā es viņiem atklāti pateicu, ka man nav vēlēšanās apgūt kaujas mākslu. Es ticu mīlestībai un mīlu cilvēkus; šajā ainā nodoms nogalināt cilvēkus galīgi neiederas. Protams, šādu atklātību neuzņēma diez ko silti, un pēc dažiem mēnešiem man nācās stāties Kara padomes priekšā. Man bija jāpaskaidro, kāpēc es atsakos no karadienesta. Es turējos braši un runāju no sirds. Pastāstīju amatpersonai, ka es vardarbības vietā izvēlos mīlestību. Cilvēki smējās, un es jutos arvien mazāks un mazāks. Es joprojām atceros, kā es, septiņpadsmit gadus vecs zēns, tur stāvēju ar smagu un baiļpilnu sirdi, būdams bezspēcīgs pret visiem garajiem vīriem formas tērpos.

Tiesneša spriedums nāca kā trieciens: 18 mēneši militārajā dienestā. Jau atkal es kaut ko nesapratu. Cilvēks izvēlas mīlestību, par ko viņu soda ar 18 mēnešiem militārajā režīmā? Te arī manas durvis aizvērās. Es zaudēju ticību beznosacījumu mīlestībai un nolēmu aizvērt savu sirdi uz visiem laikiem. Es vairs negribēju nevienam pieskarties, dalīties ar kādu, pat nevēlējos vēl kādreiz just mīlestību, jo pēc manas pieredzes tas ved tikai uz ciešanām. Es kļuvu dusmīgs uz pasauli un visu apkārtesošo. Sāku abstrahēties un mainīties no atvērta un mīloša zēna par vientuļnieku. Tobrīd es sevī zaudēju kaut ko būtisku: brīvības sajūtu, ko man tā arī vairs nav izdevies atrast.

Vēlreiz izvēlēties Mīlestību

Mani aizskar līdz sirds dziļumiem, ja citu cilvēku acīs redzu tādu pašu nevēlēšanos būt atvērtam. Es redzu sāpes un vilšanos, kas liecina, ka viņu dvēseles grib tapt atbrīvotas. Izrādās, mums visiem ir līdzīgas ilgas pēc tā, ko esam pazaudējuši, lieli augdami. Tāpēc es dalos ar savu stāstu, lai apstiprinātu, ka tu tāds neesi viens. Vēlos, lai tu saproti, ka brīvību nevar atrast ārpus sevis, jo tā ir noslēpta tevī pašā. Gluži tāpat kā es to reiz darīju, arī tavā dzīvē bija laiks, kad tu dalījies it visā, nedomādams par to. Tu varēji pieskarties visiem, ieskatīties acīs ikvienam un godīgi runāt par savām sajūtām, akli uzticēdamies otram cilvēkam. Nekas nešķita traks un viss bija kārtībā, līdz pirmais atraidījums sāpīgi iedūra sirdī. No tā brīža, kad zaudēji saikni ar savu iekšējo spēku. Mēs visi Rietumu pasaulē esam tam gājuši cauri, mums visiem ir šāda pieredze. Tā mums ir iemācījusi sevi pasargāt no atraidījuma sāpēm. Mums ir jābūt stipriem, nedrīkstam ielaist citus cilvēkus sevī, jātur citi pa gabalu un jāignorē sirds dotais vēstījums mūsu pašu labā, jo mūsu aizstāvības sardzē noteicošais vārds pieder prātam. Mēs nevēlamies vēlreiz kļūt par uzbrukuma mērķi, tāpēc mēs labāk atstājam to citu cilvēku ziņā — pierādīt, ka ir mūsu mīlestības cienīgi. Tikai tad, ja kāds ievēro mūsu pašizdomāto aizsardzības plānu, mēs esam droši, ka šis cilvēks nevar mūs ievainot, bet, neraugoties uz to, mēs joprojām turpinām būt piesardzīgi.

Mana pieredze liecina, ka tam tā nav jābūt. Lai atkal atrastu neaizsargāto savas būtības daļu, ir jāpieņem viss, ko slēpj pagātnes pieredze. Tas bija ceļš, lai nokļūtu šeit, šajā laika brīdī, kad tu atkal vari izvēlēties mīlestību. Tas vienmēr ir iespējams — tajā vietā un laikā, kad vien vēlies. Labi, jāatzīst, ka uzreiz nav viegli atvērties visiem. Es regulāri to pats pārbaudu uz savas ādas. Mūsdienu pasaulē beznosacījumu mīlestība ir paredzēta vienīgi mūsu partnerim un ģimenei, un parasti tālāk tā nesniedzas. Iedomājieties, ja mēs apskautos un pieskartos ikvienam, kā mēs to darījām bērnībā; tas pat ir neiedomājami. Tomēr es jūtu, ka tajā slēpjas mūsu spēks: atkal iemācīties mīlēt visus neatkarīgi no uzvedības programmām, kas var vilkties līdzi.

Esiet gatavi atraidījumam: jūs to pieredzēsit vēlreiz. Taču tagad, ņemot vērā visu zināmo, vari izvēlēties rīkoties šajā situācijā citādāk. Būdams bērns, es nevarēju atrast veidu, kā ar to tikt galā, tāpēc es noslēdzos. Tagad ir citādāk, jo es zinu, ka kritika ir kompliments. Tas parāda, ka esmu uz pareizā ceļa, jo patiesībā esmu otra cilvēka spogulis, kas atklāj to, pēc kā viņš/viņa ilgojas. Lai mīlestība sniedz jums meklēto brīvību un sapratni, ka citi jūs dziļākajā būtībā mīl tieši tāpat, bet viņi neiedrošinās to atzīt, jo viņi nesaprot. Izvēle par labu beznosacījumu mīlestībai padara tevi par pionieri, kas dažkārt varbūt jūtas vientuļš, taču ir stiprāks nekā jebkad agrāk! Tā ir atslēga uz tavu patiesību, lielceļš uz radīšanu un atbrīvošanas no visa, kas traucē būt tev pašam.

Jaunais kods: atbrīvošana

Tas var nepārsteigt, ka mans jauns kods ir saistīts ar šo tēmu. Kamēr es veidoju kodu, manā acu priekšā pazibēja attēli no manas dzīves, un es jutu, cik spēcīgi manu dzīvi ir ietekmējusi noraidīšana. Es nekad neuzdrošinājos runāt par tiem laikiem, jo vienkārši nevēlējos atkal justies sāpināts, taču, nenoliedzami, manas ilgas pēc brīvības un beznosacījumu mīlestības ir lielākas nekā nepieciešamība sevi aizsargāt. Tāpēc es tagad uzdrošinājos uz to paskatīties citādāk. Mana bērnības pieredze ir padarījusi mani stiprāku un bija vajadzīga, lai es savā dzīvē daudz ko sasniegtu; tā bija kā ievads būtisku dzīves mācību apguvē. Es nācu no gaismas, kļuvu par bērnu un ienācu šajā pasaulē. Pēc gara ceļa esmu nonācis pie secinājuma, ka mans pēdējais atklājums ved mani mājās, atpakaļ pie sajūtas, ar kādu es ierados šajā pasaulē.

Pateicoties šim ieskatam, es spēju atbrīvot sevi no pagātnes. Es zinu, kā man trūkst un kas man vēl ir darāms, bet ar šo apjausmu es jūtu, kā manī atgriežas mans dabiskais spēks. Turpmāk tas būs bezgalīgs, jo tā esmu sev apsolījis. Es esmu tas, kas esmu, un es pieņemu, ka tu esi tas, kas tu esi, – bez vērtēšanas, zinot, ka mīlestība nevar plūst, ja mēs tai nosakām vērtību. Mēs esam vienlīdzīgi un ar vienu mērķi prātā, pat ja mēs ejam katrs pa savu ceļu. Dzīve var mainīties, bet mēs nemaināmies; mēs tikai pielāgojam savus apstākļus. Turpmāk atcerieties — lai cik būtu problēmu, valkājamo masku vai sagremojamo noraidījumu, — ikviens cilvēks savā sirdī ir tīrs. Vienmēr ir iespējams izveidot kontaktu ar otru cilvēku, pat ja ir jārok dziļāk līdz serdei. Tagad mīlestības frekvences atjaunošana un citu cilvēku iedvesmošana nākt un stāvēt mums blakus ir tavā un manā ziņā. Kopā mēs šo pasauli varam izdziedēt un īstenot atbrīvošanu.

Nobeigumā: vēsturiska runa

Nobeigumā vēlos pabeigt šo sleju ar šonedēļ atrastu domu. Tā nevar būt sakritība, jo tas ir pilnībā saistīts ar šā mēneša tēmu. Ja runā par atbrīvošanu, tad patiesībā cilvēces vēsturē ir vairāki gadījumi, kas šajā situācijā varētu mūs vadīt. Iespējams, pats ievērojamākais ir Nelsons Mandela, kurš atguva personīgo brīvību un uzrunāja visu pasauli. Lasot viņa inaugurācijas runu, kurā ir atspoguļoti mūsu kopējā iekšējā cīņā, man bija zosāda:

„Mūsu dziļākās bailes ir par to, ka mēs neesam kaut kam atbilstoši. Mūsu dziļākās bailes ir tādas, ka mēs esam spēcīgāki, nekā to spēj kāds izmērīt. Mūs visvairāk biedē mūsu gaisma, nevis tumsa. Mēs sev jautājam: „Kas es tāds esmu, lai būtu lielisks, izcils, talantīgs un apburošs? Patiesībā jājautā, kas tu esi, lai tu tāds nebūtu? Tu esi Dieva bērns. Tava izlikšanās par sīku vienību pasaulei nepalīdz. Tā nebūt nav apgaismotības pazīme, ja cilvēks kļūst melns un maziņš, bet citi viņa klātbūtnē nejūtas nedroši šāda cilvēka klātbūtnē. Mums visiem ir jāmirdz, tostarp arī bērniem. Mēs piedzimām, lai paustu slavu Dievam, kas ir mūsos. Ne tikai dažos; tā ir ikvienā. Ļaudami mūsu gaismai mirdzēt, mēs neapzināti dodam citiem cilvēkiem atļauju darīt to pašu. Atbrīvojot sevi no bailēm, mūsu klātbūtne automātiski atbrīvo arī citus”, – Nelsons Mandela (1994).

No sirds uz sirdi, Janošs.

2012.g.maijs

Aktivācija “Atbrīve” palīdzēs brīvības apziņu, ko tu pazini kā bērns, atgriezt atpakaļ tavā dzīvē >>> http://janosh.lv/aktivacija-atbrive-rus.html.

Tulkojums – Aija Nīlendere

Comments

Анжела Самоткал
Reply

Благодарю Янош за откровение. Я тоже освобождаю себя. Как созвучно мне то, о чем Вы пишете. Я Есть свет, любовь и радость. Будьте Благословенны. Благодарю за чудесную активацию. Елизавета, огромное спасибо за Ваши переводы

Гуля
Reply

Меня очень тронуло откровение Яноша..Было ощущение что он рассказывал слово в слово о моей жизни, о моих чувствах. Я глубоко признательна за все что Вы делаете.Это невыразимая помощь всем нам,человечеству!!!

Светлана
Reply

Это восхитительный опыт! Янош – Вы чудо и то, что Вы здесь написали абсолютная чистая, простая и такая верная истинная находка. Спасибо, что написали. Я искала этот ответ и нашла здесь) Благодарю)

Илья
Reply

Код Освобождение реально работает, испытано на себе! Потрясающе 🙂 .
Главное регулярно медитировать на него, каждый день.
Спасибо большое Арктурианцам и Яношу с его командой! Спасибо.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website