Navigate / search

Janoša autorraksts “Dvēseļu saplūšana”

Šo dienu es uzsāku entuziasma pilns. Jūtos brīnišķīgi jau tādēļ vien, ka esmu viens pats un varu strādāt savā klēpjdatorā. Šo tekstu es rakstu Rīgā (Latvijā), kur mani uzaicināja vadīt vienas dienas semināru. Nekad iepriekš nebiju šeit bijis, taču pastaiga pa pilsētas centru klusā pievakarē radīja manī ikdienišķas un mierpilnas atmosfēras iespaidu. Man šāda veida enerģija patīk, turklāt man bija nepieciešams sevi mazliet uzlādēt. Rīga ir pēdējā pilsēta manā semināru tūrē, kas sākās Krievijā un beidzās Baltijas valstīs; pirmajā nedēļā gandrīz vienīgais, ko es redzēju, bija viesnīcas, semināru norises telpas un lidostas. Tagad esmu jau pieradis pie saspringtā grafika šajā pasaules daļā; krievu tautības cilvēki ir izdaudzināti ar savu strādīgumu, turklāt tas viss ir ceļošanas sastāvdaļa, lai gan jāatzīst, ka šī tūre atšķīrās no iepriekšējām. Es ne mirkli nejutu spriedzi, jo viss noritēja tik dabiski, kā pēc plāna. Kad man tur ir jābūt, es esmu pilnīgi mierīgs. Kad man tur nav jābūt, es atslēdzos un daru, kā man tīk. Viss ir kārtībā un nekā nav par daudz, kas ir diezgan neparasti, ņemot vērā visu plānošanu un dažnedažādās situācijas.

Raugoties no cilvēka perspektīvas, man gribētos teikt, ka kaut kas nav īsti tā, kā tam jābūt. Manī ir enerģija, kas nesaskan ar man apkārt notiekošo. Redzu bēdīgas sejas un cilvēkus, kuri cīnās ar stresu un laika trūkumu, bet mani tas neietekmē. Pat lidostā es nesteidzos celties kājās, izdzirdot, ka mana lidmašīna gandrīz jau ir gatava atiešanai, jo manā prātā nav ne mazāko šaubu, ka es pagūšu uz savu reisu. Šādos brīžos es domāju: varbūt man vajadzētu strādāt vairāk? Vai es savu darbu veicu ar pietiekamu atdevi? Dažreiz šādos brīžos es jūtos kā sliņķis, lai gan, raugoties uz manām aktivitātēm, ir redzams, ka strādāju vairāk nekā jebkad iepriekš.

Vai es daru pietiekami daudz?

Kā labs piemērs jāmin sleja. Maniem uzticamajiem lasītājiem uzreiz būs skaidrs, par ko ir runa, jo pēdējā laikā es nepublicēju ikmēneša sleju. Agrāk es to darīju regulāri ik pēc četrām nedēļām, taču kopš vasaras man tas vairs nešķiet vajadzīgi. Jutu citādāku enerģiju, un vairs nevarēju rast iedvesmu, ievērojot konkrētu grafiku. Septembra sākumā sēdēju pie datora vairākas stundas, taču pēc veltiem pūliņiem radīt sakarīgu stāstu, es nolēmu šo ieceri palaist vaļā. Varbūt sanāks nākammēnes. Tā nu es esmu palaidis vaļā slejas rakstīšanas ieceri, iespējams, tāpēc, ka tā nenāca raiti vai varbūt tāpēc, ka man nebija laika tās rakstīšanai. Tikmēr es turpināju sev uzdot jautājumu: vai es daru pietiekami daudz?

Tagad es šeit sēžu ar savu klēpjdatoru. Laiku pa laikam paskatos ārā pa logu un ļauju domām klejot, līdz gūstu iedvesmu, un tad es turpinu rakstīt. Pirms tam es biju nolēmis, ka nesākšu rakstīt sleju šīs saspringtās tūres laikā, un tomēr negaidīti manī radās sajūta, ka es gribu rakstīt. Vārdi vienkārši plūda, un tas mani patiesi iepriecina. Kā tas ir iespējams, ka, neraugoties uz hronisku miega trūkumu un ar nodarbībām un semināriem pārslogoto grafiku, manī joprojām ir tik daudz enerģijas? Šīs domas mani vedina atgriezties pie manis teiktajiem vārdiem manai komandai septembra sākumā: „Mums patiešām ir jāstrādā, cik spēka, jo nākamajos mēnešos mums būs darba pilnas rokas.” Tagad, kad ir pagājis mēnesis un ir novadīti desmit semināri, es nesaprotu, par ko es toreiz uztraucos. Es joprojām te stāvu tik enerģijas pilns un šķiet, ka šī jautrība nekad nebeigsies.

Ciešanas kā izaugsmes veids

Labi. Tiktāl par manu pēdējā mēneša pieredzi, kurā kontrastē smags darbs bez piepūles. Tieši šī tad arī ir šā mēneša slejas tēma, jo šorīt man bija atklāsme par to, kāpēc es sliecos tiesāt sevi par to, kas man patiesībā liek labi justies. Kāpēc es brīvības enerģiju uzskatu par slinkošanu? Es tāpat kā daudzi citi esmu audzināts ar domu, ka dzīvē nekas netiek dots par velti. Tā ir veca pārliecība, kas laiku pa laikam uzpeld manī, kad nedzīvoju saskaņā ar savām sajūtām. Tev ir smagi jāstrādā, jāziedojas, jācieš, jābūt paļāvīgam. Citi uzspiež pārliecību, ka izaugsmes ceļam uz brīvību ir jābūt ciešanu pilnam. Šī pārliecība ir iesakņojusies manī tik dziļi, ka es gandrīz vai jūtos vainīgs par visu, kas notiek bez piepūles, it kā es to nebūtu pilnībā pelnījis, ja reiz nav pārvarēti nekādi šķēršļi. Tas nozīmētu to, ka es vairāk priecātos par Krievijas semināros ieguldītajiem pūliņiem, ja es ceļojuma beigās justos noguris, bet es neesmu. Tā vietā es jūtos labi un līdzsvaroti, it kā mani nekas nespētu aizskart.

Līdz pat šodienai es nesapratu, kāpēc tā jūtos, taču tagad es par to aizdomājos; tas pilnībā ir saskaņā ar to procesu, ko mēs visi šobrīd piedzīvojam. Mēs augam no vēlmes pēc iekšējas brīvības uz dabisku savas patiesās būtības stāvokli, un, kā jau esmu rakstījis, dažkārt tas manī rada nedaudz dīvainas sajūtas, jo īpaši satiekot cilvēkus, kuri ir gatavi ieguldīt daudz darba tur, kur, manuprāt, nevajadzētu tik lielus pūliņus. Tas ir jau minētās pārliecības dēļ, ka mums ir jāsasniedz kaut kāds standarts vai līmenis, lai mēs kaut ko būtu pelnījuši saņemt. Manuprāt, tā ir visīstākā ilūzija.

Pagājušonedēļ es saņēmu patiešām jauku apstiprinājumu. Jau kādu laiku es jūtu, ka arvien vairāk cilvēku domā par 2012. gada pareģojumu. Man par to arī bieži jautā ārzemju tūres laikā. Maskavas seminārs šajā ziņā ne ar ko neatšķīrās, jo daudzi gribēja zināt, kas notiks 21. decembrī. Veids, kādā šie jautājumi tika uzdoti, norādīja uz bailēm, kas ir iemājojušas cilvēkos. Bija pat kāds, kurš jautāja, vai pēc tās dienas vēl būs elektrība? Mēs domās esam aizgājuši jau pat tik tālu. Cilvēki izjūt sava veida neskaidrību un neapzināti rēķinās ar sliktāko scenāriju. Mani tas izbrīna. Esmu pārliecināts, ka mēs virzāmies uz nozīmīgu pāreju, visīpašāko laiku mūsu evolūcijā, un ka kopā mēs spēsim paplašināt mūsu apziņu. Visu riņķī sagāž tikai un vienīgi šī uzstājīgā pārliecība, ka ciešanas ir mūsu ceļš uz izaugsmi. Mums tamdēļ ir smagi jāstrādā, jāpārvar sāpes un šķēršļi, pretējā gadījumā ir sajūta, ka mēs neesam apziņas vērti. Man pat gribētos teikt, ka esam gana cietuši un tagad ir laiks vienkārši būt un paslinkot.

Patiesā būtība

Domās atgriežoties Maskavā, man nevilšus izlaužas smaids. Kolīdz es pieminēju 2012. gadu, varēja sadzirdēt sačukstēšanos, lai gan es nenorādu, ka mēs kopīgi veidojam nākotnes notikumus. Šādos brīžos manī uzjundī arī sava veida nerātnums. Piemēram, esmu apsvēris domu dot signālu (protams, ar pareizo nodomu). Savā prātā iztēlojos, kā mājas lapā publicēju speciālu akciju ar tekstu:

„Saņem zīmogu bez maksas par katru iegādāto Janoša produktu. Nenokavē, jo, savācot visus zīmodziņus, tev tiek nodrošināta droša pāreja jaunajā laikmetā!”

Reālajā dzīvē, protams, es tā nekad nedarītu, bet, raugoties uz šo situāciju ar humoru, ir vieglāk no tās distancēties. Tad es netieku ierauts masu histērijā un saglabāju tīru sajūtu. Jebkurā gadījumā 2012. gada pareģojums joprojām ir populāra sarunu tēma, un tas ir saprotami. Tikai tam nav nekāda sakara ar manu vēlmi iedvesmot cilvēkus. Pats jau esmu pieredzējis to, ka vairot sevī mīlestību un brīvību mēs varam neatkarīgi no kāda konkrēta atskaites punkta kaut kad nākotnē. Ik dienu mums ir dota iespēja izvēlēties, ik brīdi mēs varam nonākt saskarsmē ar savu spēka avotu. Tam nav nekāda saistība ar brīnumiem. Brīnums atrodas mūsos, un tikai mūsu ziņā ir tas, vai mēs pilnībā pieņemam savu būtību.

Tiem, kuriem patīk filozofēt, varu tikai teikt to, ka es pilnībā ticu šādam pagrieziena punktam. Mēs ieejam jaunā ciklā, turklāt es arī jūtu, ka mūsu pārveidošanās ātrums nav paredzams, jo tas ir atkarīgs no daudz kā. Tā tas ir, ka mēs kļūstam arvien jūtīgāki, mūsu radīšanas spēja pieņemas spēkā, kā arī mēs daudz ko redzam un piedzīvojam. Kopā mēs kļūstam par „savu patieso būtību”, un vienīgā mums nepieciešamā informācija ir tā, kas attiecas uz mums pašiem. Mēs varam sev uzdot pavisam vienkāršus jautājumus: kāda ir mana pašreizējā situācija? Ko es vēlos? Kā es gribu sasniegt šo mērķi? Kas man ir nepieciešams, lai to sasniegtu? Šie jautājumi būs kā vadlīnijas brīžos, kad jāizdara izvēle. Pakāpeniski tu sajutīsi, kurš nodoms ir pareizs un kurš – nē. Vai tu rīkojies baiļu, uzskatu, nedrošības vai dziļāku ilgu vadīts? Jebkuru jaunu dzīves izaicinājumu uztver kā iespēju nokļūt tuvāk savai Būtībai, jo tu esi ceļā uz brīvību – dzīvot no sirds.

Atšķirība starp zināšanu un jušanu

Pirms turpinu, gribētu uzsvērt, ka ir liela atšķirība starp zināšanu un jušanu. Varu vairākkārt atkārtot, ka ir jāsāk ticēt sev un ka mūsu dvēselē ir visas zināšanas, taču reizēm pieredze runā skaļāk nekā tūkstoš vārdu. Tāpēc es vēlos dalīties ar ko tādu, kas mani personīgi uzrunāja. Šis piemērs spilgti parāda dvēseles tīrību. Tūres laikā Krievijā man bija neparasta saruna ar sievieti, kurai līdzi bija gados jauns dēls. Viņa man pastāstīja par savām problēmām saistībā ar dēla fiziskās veselības stāvokli, un viņa gribēja no manis dzirdēt, ko viņa varētu iesākt lietas labā. Viņai tā bija problēma, jo rūpes par dēlu viņai prasīja daudz enerģijas.

Man ļoti reti sanāk strādāt ar bērniem, tāpēc es atbildēju sievietei, ka man ir grūti viņai atbildēt, bet viņa man savukārt jautāja, vai es varētu ieskatīties viņa acīs. Beigu beigās es piekritu un pēc desmit minūtēm es atgriezos savā numuriņā ar asarām acīs. Nesakot puisim ne vārda, viņš man pastāstīja šo:

Zēns: „Tava dvēsele man vēsta, ka es varot sevi izdziedināt.”

Es: „Vai tu domā, ka tas tā var būt?”

Zēns: „Jā, ir īstais laiks.”

Pēc tā, ko man bija stāstījusi viņa māte, es precīzi sapratu puiša teikto. Viņš gribēja sajust beznosacījuma mīlestību no mātes, pirms viņš izdara izvēli par labu sevis dziedināšanai. Mātei viņš bija jāpieņem tāds, kāds viņš ir, ieskaitot viņa fiziskā ķermeņa problēmas. Tikai tad viņš pieņemtu lēmumu – kļūt vesels. Man pašam ir divi skaisti bērni, tāpēc varat iedomāties, cik ļoti mani saviļņoja šis mazais zēns. Taču tas nav viss. Jutu viņa dvēseles spēku, kas mani uzrunāja kā skolotājs. Tas bija apstiprinājums tam, ko es jau zināju; mūsu dvēseles ir ieradušās šeit, lai pieskartos viena otrai. Mēs spoguļojam viens otram patiesību un apzināti vai neapzināti palīdzam atrast pareizo ceļu. Neviens četrgadīgs bērns vēl nebija licis man tā justies, un es uzskatu, ka man ir paveicies, ka viņš man deva šādu pieredzi. Kā jau teicu iepriekš, pastāv atšķirība starp zināšanu un jušanu.

Kavējoties domās pagātnē, manī atgriežas arī tā brīža emocijas. Četrgadīgs zēns, kurš spēj just patiesu mīlestību. Te nevar nebrīnīties; kas mūs attur no šādām sajūtām? Kāpēc mēs domājam, ka kaut kam tik maģiskam kā beznosacījumu mīlestība ir saistība ar zināšanām? Te nav ko apgūt vai sasniegt, jo vienīgais, kas mums ir jādara, ir jābūt mums pašiem. Tas ir tik lieliski, tik atbrīvojoši! Vienkārši izrādīt savu mīlestību; to taču nav iespējams iemācīties, vai ne? Mēs visi zinām, kā tas ir; tikai mums bieži ir bail. Tomē nevajag baidīties no sāpēm. Žēl, ja kāds nevar tevi pieņemt vai atraida tevi, bet tāpēc nevajag no tā uzpūst ziloni. Atraidījums nozīmē to, ka otrs cilvēks vēl nav gatavs no tevis saņemt mīlestību. Viņš vai viņa joprojām izrāda pretestību pret to, kas pagaidām nešķiet drošs; nedrošību viņi saista ar sāpīgu pagātnes pieredzi. Samierinies ar situāciju un izjūti līdzcietību pret cilvēkiem, kuri cīnās ar savām jūtām. Viņi reiz arī sasniegs šo sajūtu… Kad pienāks īstais laiks.

Dvēseļu saplūšana

Dalīšos ar savu skatījumu no malas. Daudzi cilvēki ir koncentrējušies uz 21. decembri, lai gan man daudz interesantāk šķiet vērst uzmanību uz to laiku, kas ir pēc 21. decembra. Viss, kas palicis pagātnē, bija domāts mums, lai mēs izbaudītu vienu dualitātes pusi. Šajā kontekstā prātā nāk viens cilvēks, kurš man reiz jautāja: „Kā Jūs izskaidrosiet zivij – kas ir ūdens?” Gluži vienkārši – noliekot zivi uz sauszemes. No šīs domas izriet, ka mēs pilnīgi noteikti esam ceļā uz mīlestību un vienotību. Mēs pārpārēm esam izbaudījuši vientulības sajūtu. Tagad ir pienācis laiks papildināt bildi, izbaudot otru šī procesa daļu. Tev nāksies pārvarēt sevi, pārveidojot realitāti. Jāatzīst, ka tas var būt nedaudz biedējoši. Tik pazīstamā komforta zona vairs nebūs tavas realitātes sastāvdaļa.

Daudziem tas var šķist mulsinoši. Mans padomdevējs Saïe reiz man teica, ka būs vairāk baiļu un sāpju, jo dvēsele tiek iegrūsta vakuumā, un ķermenim tam ir jāpielāgojas. Var rasties galvassāpes, vairāk stresa, fiziskas sūdzības un emocionālas svārstības. Salīdziniet šo stāvokli ar zivi. Iemetiet zivi ūdenī, un tai būs jāpielāgojas temperatūrai, pirms tā nomierinās. Ar mums ir tieši tāpat. Jaunās frekvences sāk darboties bezapziņas līmenī, un vajag laiku, kamēr mēs pie tā pierodam. Turklāt mīlestība ir jūtas, kas grib mūsos plūst. Tā ir iemesls, kāpēc viss, ko mēs piesaistām no ārpasaules, momentā tiek atraidīts. To es izjūtu arvien vairāk un vairāk. Manā ceļā gadās dažādi cilvēki, kuri grib man piedāvāt kaut ko galvenokārt tāpēc, ka viņi domā, ka tas viņiem trūkst. Agrāk es tajā visā iesaistījos, lai gan vēlāk es vīlos.

Es bieži esmu domājis, kāpēc tā ir. Arī šī ir joma, kur esmu paslinkojis, būdams saskarsmē ar cilvēkiem. Piemēram, ja kāds kaut ko ierosina vai piedāvā, es aizmirstu tam sekot līdzi neapzināti. Tad es saņemu steidzamus telefona zvanus vai īsziņas, kurās mani lūdz steidzami sazināties. Mani tas nebūt neietekmē. Ilgu laiku es nesapratu, kāpēc es pret to izturos tik atslābināti. Bieži vien es sevi par to nosodīju, bet tagad es redzu šo situāciju kopumā. Tas vairs neesmu es, bet gan mana dvēsele, kas nolemj veidot kontaktu, kas ir iespējams vienīgi caur sirdi. Ja kaut kas neatbilst šai sajūtai un frekvences nesaskaras, tad pieaugs pretestība, nosprostojot mīlestības plūsmu, līdz ar to kontakts automātiski tiks pārrauts. Kādam varētu šķist, ka mēs virzāmies uz jauno laiku, kad verbālās izpausmes aizstās jauna saziņas forma. Man to gribas dēvēt par dvēseļu saplūšanu.

Tas pats notiek arī pretējā virzienā. Dažreiz satieku kādu un jūtu, ka mums neizveidosies saikne uzņēmējdarbības jomā, bet šis cilvēks manī raisa siltas jūtas. Tieši tādā veidā es satiku savu labo roku Bendžaminu, un šā iemesla dēļ es uzaicināju viņu iesaistīties manā projektā. No sākuma mans nodoms bija izveidot abpusēju sadarbību, līdz es sapratu, ka šeit runa nav par lietišķu darījumu, bet gan par saikni sirds līmenī. Tagad mēs ceļojam pa pasauli kopā, un mums patiešām patīk tas, ko mēs darām. Darbojoties ar savu komandu, es arī esmu sapratis to, ka kopīga sadarbība nav iespējama bez dziļākas savstarpējās saiknes. Mums vienam otrs ir jāizjūt, pretējā gadījumā mēs viens otru atraidām. Tas pats attiecas arī uz maniem menedžeriem Krievijā, tulkiem uz skatuves, šoferi, kurš rūpējas par mūsu nokļūšanu no punkta A līdz punktam B, un pat uz kundzi, kura ir atbildīga par kafiju. Lai kur es būtu, es sajūtu, vai mīlestība tur plūst vai neplūst. Man tas ir svarīgi ne tikai tāpēc, ka es tā gribu, bet gluži vienkārši tāpēc, ka cita ceļa nav.

Spogulis vai dubultnieks

Uz priekšdienām ir svarīgi, lai mēs apzināmies dvēseļu saplūšanas nozīmi. Tāda var pastāvēt tikai tad, ja cilvēks atbrīvojas no visām programmām un uzskatiem; principā no visa, kas attur no jūtām, lai varētu skaidri ieraudzīt, kurš ir gatavs saņemt tavu mīlestību un kurš – nav. Ja tu pēkšņi dari neparastas lietas, atkāpies vai, gluži pretēji, iesaisties konfliktā, tad tu jau zini pietiekami daudz. Uzskatu, ka mēs visi esam viens ar otru saistīti, bet tikai mūsu frekvence nosaka to, vai mēs otru cilvēku redzam kā savu spoguļattēlu vai līdzinieku. Savienojot mūsu visu kopīgās ilgas, mūsu frekvences tiks pieskaņotas viena otrai un mēs radīsim saliedētību, savienojoties vienam ar otru.

Šis process sāksies 22. decembrī un, ja tavu uzmanību nenovērsīs uzpūstā drāma, sajutīsi, ka mēs viens no otra nemaz tik ļoti neatšķiramies, kā tas no malas varētu šķist. Ikviens grib brīvību, un tieši to mēs arī viens otram varam sniegt, ja atbrīvojam savu dvēseli. Tikai tad mēs sākam savienoties un esam mierā viens ar otru. Tāpēc nepretojieties tam, kas jau ir sācies. Nesāciet meklēt atbildes, kur to nemaz nav. Pat ja virzāties uz tik zināmo slazdu, tam nav nozīmes. Svarīgi ir iesaistīties katrā mācību stundā, kas ved tuvāk uz katra patieso Būtību. Apbalvo sevi, kad ir pārkāpta robežlīnija, un mudini sevi stāties pretī jauniem izaicinājumiem! Dalies savos sapņos, pasveicini svešinieku uz ielas, apskauj kādu tā vietā, lai tikai paspiestu roku, un esi drosmīgs brīžos, kad jāpasaka acīs patiesība, nelaupi dvēselei izaugsmes iespēju! Tu esi celmlauzis, tāpēc pārliecinies, ka tu par tādu arī paliec. Nekļūsti par vientuļnieku, kas nošķiras no pārējiem, jo nevienam no tā vairs nav nekāda labuma.

Laika skaitīšana ar mazliet noliektu galvu

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu spēkos ir veidot labāku nākotni. Par laimi, es bieži esmu redzējis vienotību, kas rodas manu semināru laikā. Manī tas rada debešķīgu svētlaimi, un es tiešām izbaudu to, uz ko mēs visi virzāmies kopā. Turklāt es izbaudu arī ik brīdi aiz skatuves un ceru, ka iedvesmoju tevi gūt tādu pašu baudu. Nenolaid rokas, ja kāds tevi atraida, jo tas ne vairāk un ne mazāk nozīmē to, ka ir satikušās divas dvēseles, kuras nevibrē vienā frekvencē. Mēs redzam konkrētu cilvēku, dzirdam viņa teiktos vārdus, taču nekas nav tā, kā izskatās. Daudz kas notiek bezapziņas līmenī, tāpēc komunicējiet ar mīlestību un cieņu! Nesodiet sevi par pieļautajām kļūdām! Tev pamazām jāsavienojas ar sākotnējo Būtības stāvokli.

Laika skaitīšana līdz 21. decembrim…. vai arī, nē, līdz 22. decembrim. Tad es būšu Maskavā, bet rudenī es ceru tevi satikt mūsu noslēguma pasākumā (sk. pasākumu kalendāru). Patiešām nav svarīgi, kādu datumu mēs izvēlamies. Mēs piedzīvojam pagrieziena punktu tad, kad mēs tā nolemjam, paturot prātā, ka mīlestība ir ar mums visu laiku. Skaitīsim laiku ar mazliet noliektu galvu, kamēr ļaužu vairums sapratīs to, ko mēs jau jūtam: nav jau ko gaidīt, jo mēs visi kopā esam pārmaiņas, pēc kurām mēs tā alkstam. Saku „ardievas” no Rīgas un vēlu lieliski pavadīt laiku!

Ceļojuma laikā dvēsele vaicā virzienu sirdij.

No sirds uz sirdi,

Janošs

Comments

Valentina Born
Reply

Отличная статья! Благодарю тебя, Янош. за твое откровение.

Valentina Born
Reply

Благодарю тебя, Янош, за твое откровение.

Leave a Reply to Valentina BornCancel reply

name*

email* (not published)

website