Tie, kuri jau ir pazīstami ar manu daiļradi, zina, ka ikviena hologramma ietekmē konkrētu mūsu zemapziņas daļu. Es tos saucu par kodiem, jo tie palīdz atšifrēt cilvēkā apslēptu informāciju. Katrs kods satur noteiktas frekvences informāciju vai, konkrētāk sakot, vibrācijas enerģiju, kura rezonē ar mūsu maņām. Šajās slejās par pēdējiem kodiem es aprakstu savu pieredzi saistībā ar frekvencēm. Ik mēnesi es ņemu kodu, kas man tajā brīdī ir aktuāls, un dalos ar savu viedokli par cilvēces attīstību šīs tēmas kontekstā.

Tava atmiņa

Vasara piesaka sevi, un daudziem cilvēkiem tas nozīmē atpūtu. Varbūt jau esat ieplānojuši atvaļinājumu vai arī domājat paņemt pāris nedēļas brīvas. Vienkārši nolieciet visus darbus pie malas un atvelciet elpu, kas var izrādīties nepieciešams, lai uzlādētos otrai gada pusei. Taču var jautāt, vai maz šajā dienā un laikmetā, vismaz mūsu vidē, atpūta ir iespējama? Ap mums tik daudz kas notiek, un arvien vairāk uzmanība tiek pievērsta šai drāmai.

Plašsaziņas līdzekļi ziņo par nemierīgiem notikumiem. Zemestrīce Ziemeļitālijā bija kaut kas pavisam negaidīts un šokējošs, pilnīgi radot izbrīnu, cik droša mūsu dzīvē ir patiesībā. Grūti jau bija tad, kad kā liecinieki noraudzījāmies cilvēku ciešanās Haiti un Japānā, taču tagad mēs redzam, ka tas ietekmē arī Eiropu; trieciens ir bijis tuvu mūsu mājām. Vai esam pasargāti no drāmas, ko piedzīvo citi, vai arī mums ir jāgatavojas ļaunākajam? Redzot bildes, gribas aizvērt acis un izlikties, ka pasaule neeksistē — aizpeldēt prāta dzīlēs uz klusuma viļņa; būt tālu prom no steidzīgā pūļa. Taču cilvēks nevar būt bez satraukuma arī tad, kad ir vienatnē ar sevi. Augstas zemes frekvences veicina iekšējo cīņu, līdz ar to uz āru arvien vairāk un vairāk nāk konkrētas emocijas.

Kontakts vienam ar otru

Ciktāl tas attiecas uz mani, esmu patiešām gatavs visu aizmirst, jo pēdējā mēneša laikā ir noticis tik daudz kas. Esmu izgājis cauri augstām un zemām sajūtām; no dziļas rūgtuma pieredzes līdz brutālai konfrontācijai. Dualitāte ieveda mani milzīgās galējībās — no jautrības līdz izmisumam. Izjūtot beznosacījumu mīlestību, es varu tikt galā ar visu pasauli, bet tajā pašā laikā es jūtu, ka esmu kļuvis no tās atkarīgs, jo es negribu samierināties ar mazumiņu. Arvien vairāk sāku pamanīt, ka jo spējīgāks es kļūstu, jo noraidījums ārpasaulē kļūst arvien lielāks un lielāks. It kā citiem skaustu; viņi uz mani reaģē naidīgi, kad jūtos labi un runāju no sirds. Es labprāt pagrieztu viņiem muguru, taču kaut kas manī pašā aicina palīdzēt šiem cilvēkiem. Es gribu palīdzēt viņiem just to, ko es jūtu, zinot, ka mēs visi ilgojamies pēc mīlestības, kas savienotu mūs vienu ar otru.

Tas jau ir kļuvis par paradumu, ka mūsu saskarsmes brīdī esam tik pasīvi. Padomājiet kaut vai par to, cik reižu esam vaicājuši otram, kā klājas, ļoti minimāli izveidojot acu kontaktu. Ir tikai daži cilvēki, kuriem vari pateikt, ka mīli viņus patiesi un no sirds, nejūtoties nēerti, ka ir jāieskatās vienam otra acīs. Tāpēc man rodas jautājums, kāpēc mums ir tik grūti izveidot patiesi ciešu kontaktu vienam ar otru. Kā tā var būt, ka mums iekšā ir tik daudz mīlestības, bet mēs to nespējam izpaust?

Ilūzijas ieskauti

Manā iepriekšējā slejā dalījos ar stāstu no savas dzīves par savu neaizsargātību. Tā bija atkāpe no mana stāsta, par ko es saņēmu dažus jaukus komentārus. Man uzdeva jautājumu: “Kā mēs visi kopā varam iedarbināt mīlestības frekvenci?” Pēc manas pieredzes beznosacījumu mīlestība nav jāmeklē, bet jāatceras – kā bērni mēs spējām atļauties šo sajūtu. Tagad mēs esam izauguši un viss šķiet daudz sarežģītāk.

Pārskatot savu pēdējo prezentāciju „Pēdējais lēciens”, es aptvēru patiesību. Mani šokēja, cik atšķirīga šķita ārpasaule, jo tā vienlaikus ir gan atbrīvojoša, gan konfrontējoša, kad atveram acis, lai ieraudzītu realitāti. Man tika stāstīts, ka mūs visus ieskauj viena liela ilūzija. It viss ap mums ir tikai projekcija — ielas, pa kurām pārvietojamies, veikalus, ko apmeklējam, lietas, ko pērkam, māja, kurā dzīvojam. Ne vairāk, ne mazāk. Taču cilvēka lielākā nepieciešamība nav materiālistiska; tā ir mīlestība. Tā ir mūsu dabiskā frekvence un veids, kā būt saskarē ar mūsu avotu, pieņemot, ka mēs visi šeit esam ieradušies tikai uz laiku.

Smagā patiesība ir tāda, ka gadsimtu gaitā mēs ne tikai esam aizmirsuši, no kurienes esam cēlušies, mēs arīdzan vairs nespējam noteikt savas vajadzības. Neapzināti mēs meklējam mīlestību un atzinību, taču mēs to darām pasaulē, kas mums to nesniedz pretī. Tāpēc mūsu dzīve šobrīd balstās uz vēlmes izrādīties, kur, šķietami, ir būtiski, ko mēs darām un kā pārējie uz to reaģē. Katru apstiprinājumu tam, ka rīkojamies pareizi, mēs ņemam pie sirds. Jebkāda kritika mūs izsit no līdzsvara un liek mums sevi aizsargāt. Mums bieži patīk pateikt kaut ko par citiem, lai pasargātu sevi no noraidījuma. Tas mums sniedz spēcīgu sajūtu – spēju kritizēt –, taču mūsu cieņa tiek aptraipīta un mēs jūtamies kā neveiksminieki. Tā mēs enerģētiski sacenšamies viens ar otru. Mēs gribam būt īpaši, tāpēc mēs izšķiežam savu enerģiju, lai pārspētu citus.

Dvēseles patiesība

Lēciens pretim augstākai apziņai ir jauns uztveršanas veids. Nedomāju, ka šeit ieraudzīsim jaunu parādību, bet gan citādāku pašreizējās pasaules interpretāciju. Atceroties, kas es esmu, viss iegūst pilnīgu citu nozīmi. Tieši ar šo vairums no mums cīnās – atlaist to, pie kā esam pieķērušies. Mēs domājam, ka trīsdimensionālā pasaule ir mūsu mājas, lai gan mēs neesam no šejienes. Mūs aizrauj ārpuszemes lietas, lai gan mēs paši esam no citas planētas. Ego ir pārrāvis mūsu revolūciju, tāpēc mēs vairāk neredzam savu patieso spēku. Šis spēks nav radies šajā dzīvē, bet gan uzkrājies no gadsimta uz gadsimtu, lai gan mēs tuvojamies dzīves otreizējai atklāšanai.

20. maijā dalījos ar informāciju jaunā veidā. Ļāvu savai dvēselei runāt, stāstīdams par Zemes pieredzi. Manās acīs šis stāsts ir pārāk nozīmīgs, lai runātu par to tikai vienreiz, tāpēc nolēmu, ka šī sleja būs īsa un beigsies šādi: es iedrošinu jūs aiziet pie spoguļa, pēc tam, kad esat izlasījuši šo stāstu, un ieskatīties dziļi sev acīs, lai ieraudzītu, ka patiesība ir jūsos. Tad pavērojiet apkārtni un atcerieties par savu izcelsmi. Ieraugiet to, ka apkārtējie ir tādi paši kā jūs. Patiesība nav reliģija vai zinātne, bet atmiņa, kas slēpjas katrā cilvēkā.

Dvēseles stāsts:

„Reiz Zeme bija spēļu laukums. Laiku pa laikam es nolaidos uz Zemes, lai gūtu pieredzi, ko nevarēju saņemt šeit. Gribēju zināt, kāda ir dualitāte un noskaidrot to vienas dzīves laikā. Ikreiz, atvadoties no savas ģimenes, es ar mīlestību tiku uzņemts jaunā ģimenē. Mani ieskāva mīlestība un es jutos kā mājās. Man šī spēle patika, jo varēja atklāt daudz jauna. Es uzturēju kontaktu ar mājām: man tikai vajadzēja sajust mīlestību un es biju mājās. Citu acīs es redzēju savu ģimeni, un es mīlēju katru cilvēku. Mēs atcerējāmies savu spēju radīt, ko vien vēlējāmies, un klusībā dzīvoju saskaņā ar dabas ritmu.

Tagad spēle ir kļuvusi daudz sarežģītāka. Katrreiz, kad es gribu lēkt, man ir bail pazust un ka es nevarēšu atcerēties, kā nokļūt atpakaļ mājās. Kad es nolaižos uz Zemes, es vairāk nesatieku savu ģimeni. Šķiet, ka viņu acis ir aizklātas ar aizsargslāni, kuram es neredzu cauri. Vienalga es ilgojos pēc viņu mīlestības, kas laiku pa laikam aizved mani mājās. Šīs ilgas ir tik spēcīgas, ka esmu sācis meklēt citus veidus, kā atkal nonākt saskarē ar savu ģimeni, bet tie nestrādāt, lai kā es censtos.

Rodas sajūta, ka esam apmaldījušies un aizmirsuši gūt prieku par mūsu pieredzi. Es izjūtu jaunas emocijas, kas mani mulsina. Uz Zemes tās saucas par „ bailēm”, „pretestību” un „skumjām”. Lai gan tā ir jauna pieredze, es nesaprotu, kāpēc tā atkārtojas tik bieži un kāpēc mēs esam vairāk pieķērušies šim emocijām nekā mīlestībai. Spēle vairs nav tikai spēle vien, bet gan savstarpēja cīņa.

Mēs liedzam viens otram prieku, atņemot dzīvību un sūtot otru uz mājām vēl pirms laika. Tikai daži no mums īsteno vienas dzīves plānu noteiktajā laikā, jo šodien mums ir nepieciešams daudz vairāk laika.

Es ļoti gribētu, lai atgriežas līdzsvars. Kaut atnāktu kāds un mums pateiktu, ka mēs šeit esam ieradušies, lai spēlētu. Es gribētu atkal just mīlestību, kamēs esmu uz Zemes. Es vēlētos atkal satikt savu ģimeni, kamēr esmu uz Zemes. Gribu atkal būt es pats un mīlēt ikvienu.”

No dvēseles uz dvēseli,

Janošs.

Tulkojums – Aija Nīlendere