Navigate / search

Janoša autorraksts “Pēdējais lēciens”

Tie, kuri jau ir pazīstami ar manu darbu, zina, ka ikviena hologramma ietekmē konkrētu mūsu zemapziņas daļu. Es tos saucu par kodiem, jo tie palīdz atšifrēt cilvēkā apslēptu informāciju. Katrs kods satur noteiktas frekvences informāciju vai, konkrētāk sakot, vibrācijas enerģiju, kura rezonē ar mūsu maņām. Šajās slejās par pēdējiem kodiem es aprakstu savu pieredzi saistībā ar frekvencēm. Ik mēnesi es ņemu kodu, kas man tajā brīdī ir aktuāls, un dalos ar savu viedokli par cilvēces attīstību šīs tēmas kontekstā.

Pēdējais lēciens

Gadiem ilgi mēs esam dzīvojuši maģiskā 2012. gada gaidās; tagad pirmie trīs gada mēneši ir pagājuši. Dažreiz šķiet, ka laiks vienkārši izslīd caur pirkstiem. Mums pār to nav varas. Šodien joprojām redzu, lasu un dzirdu, ka daudzi cilvēki vēlas izzināt, kāds šis gads būs. Ko mēs visu šo laiku gaidījām? Kas burbuļo zem virsmas? Kāda ziņa ir iekodēta Maiju kalendārā? Kad par to domāju, man ir jāpasmaida. Ja lūkojos uz šo jautājumu no praktiskā viedokļa, man šķiet komiski, ka primitīvie indiāņi, kas reiz dzīvojuši kaut kur lietusmežos, ir veikuši noslēpumainu pareģojumu, un tagad visa pasaule gaida, kad tas piepildīsies. Mums ir televīzija, datori, internets, plašsaziņas līdzekļi un tehniskās ierīces, lai sevi pārvietotu cauri laika zonām un pat kosmosā, bet mēs joprojām nevaram saprast dīvainos šamaņus, kuri dzīvojuši pirms tūkstošiem gadu.

Traka doma, vai ne? Šādos brīžos es brīnos, kāpēc mēs esam pārņemti ar šādām domām? Jums būs tas prieks visu atlikušo gadu lasīt par šo tēmu interneta forumos, jo 2012. gada pareģojums ir karsta tēma. Tāpat runā arī par piekto dimensiju, Pasaules Glābēja atgriešanos, kā arī katastrofām, piemēram, dabas stihijām vai jauno ledus laikmetu. Garīgais tirgus ar ažiotāžu ap 2012. gadu saņem maksimālu uzmanību. Man to ir grūti saprast. Šodien atklāju, ka Google meklētājā ievadot “2012”, mana sleja par šo tēmu parādās pirmajā lapā. Dīvaini, zinot, ka šo darbu veidu jau astoņus gadus un lielākā daļa no kodiem nav aplūkoti pat uz pusi tik daudz reižu, kā raksts par 2012. gadu.

Lai gan man netīk pieķerties tēmai par 2012. gadu, jo mana patiesā aizraušanās nebeigsies šī gada izskaņā, tomēr es vienlaikus arī priecājos par to. Ceru, ka pēc iespējas vairāk cilvēki iedvesmosies no manas slejas par maiju pareģojumu. Vēlos iedrošināt cilvēkus, teikdams, ka šis ir vislabākais laiks sava sapņa radīšanai. Protams, arī man ir sajūta, ka šogad notiks kaut kas īpašs, taču es atkārtoju: tas nenotiek, ja mēs gaidām, kad tas notiks. Patiesība nepastāv, jo mums tā ir jāatrod sevī.

Emociju karuselis

Par maijiem es varētu turpināt rakstīt bezgalīgi, bet centīsimies tomēr būt tuvāk paši sev. Ko mēs jūtam? Lasot komentārus, pamanīju, ka cilvēki bieži sūdzas par galvassāpēm, noguruma, stresa, sāpēm, skumjām, bailēm vai šaubām. Valda apjukums, jo mēs to nezinām. Ir sajūta, ka ķermenis mums kaut ko signalizē, bet mēs nesaprotam – ko. Šķiet, ka tas cīnās pret virziena maiņu, kas īsti nav saprotama vai ir grūti aprakstāma vārdos. Runājot par sevi, jūtos kā emociju karuselī. Pēdējā mēneša laikā piedzīvoju pāris asus pagrieziena punktus, kas mani pilnīgi izsita no līdzsvara. Domāju, ka esmu atradis savu patieso spēku un šķita, ka jau to izmantoju, bet pēkšņi mani atsvieda atpakaļ tādu, kāds esmu. Tāpēc man vēlreiz nācās iet cauri tam visam.

Dažreiz es pasaku kaut ko tādu, ko es patiesībā pats pilnībā neizprotu. Kad es to saku, tas šķiet pilnībā patiesi; tikai vēlāk kļūst skaidrs, kāda patiesībā ir teiktā nozīme. Rodas tāda sajūta, it kā mana sirds runā, kamēr mans prāts atrodas kaut kur citur. Tāpēc es dalījos ar savu patiesību manā pēdējā slejā, kur es uzstāju, ka mums ir jābeidz mācīt citus, kā dzīvot. Mēs nemeklējam patiesību, jo tā neeksistē. Lai mēs varētu iedvesmot viens otru mīlēt, mums atkal jāiemācas just un jāuzdrošinās būt ievainojamiem.

Kad publicēju sleju, viss teiktais šķita patiess. Taču pēc divām nedēļām es redzēju, ko esmu iekustinājis. No dažādām vietām saņēmu ziņas no cilvēkiem, kuri mani nebija sapratuši. Biju nokaitinājis dažus savus uzticamos sekotājus, kuri pēkšņi jutās atgrūsti. Es nenojautu, ka tā notiks. Tanī pašā laikā man bija dalītas jūtas; labā ziņa bija tā, ka es biju pilnīgi atklāts, taču es biju radījis apjukumu, kas nebija mans nolūks.

Pēdējais pagrieziena punkts

Mans padomdevējs Saïe iedvesmoja mani lēkt iekšā dziļajā bezdibenī. Vairs nebija jāuzdod jautājumi, kaut kas jāformulē vai jāgrib saprast; bija jāsāk dzīvot saskaņā ar savu patiesību. Tikai tā es uzzināšu un redzēšu, kas notiks. Tagad ir īstais laiks to darīt, citādāk es zaudētu iespēju izmantot savu patieso spēku. Šā gada sākumā jutu jaunas enerģijas sākumu. Zemes frekvences paaugstinās tik strauji, tāpēc mums rodas iespējas realizēt īpašas lietas īsā laikā. Vienīgais veids, kā sasniegt konkrētu pagrieziena punktu, ir lēkt, atstāt visu veco un dzīvot no sirds.

Lai motivētu cilvēkus uz šādu rīcību, šogad daudz esmu strādājis, radīdams un piedāvādams jaunus iedvesmas instrumentus, kas palīdzētu iekustināt šo plūsmu. Utrehtā izstrādāju darbnīcu tiešsaistē “5D Challenge”, sēriju “Rise ‘n Shine” („Mosties un rosies!”) un autordarbus “Refinement to Ascension” (“No attīrīšanās līdz augšāmcelšanai”). Es pats lēcu nezināmajā, kur nav skaidrības par nākotni, taču es to izdarīju. Šajā jaunajā dzīves posmā es īstenoju jaunus projektus, meklēju līdzekļus un rīkoju pasākumus. Es gribu ieskaut 2012. gada enerģiju, lai izbaudītu brīvību bez robežām. Es vairs negribu ilgāk kavēties; gribu dzīvot un runāt no sirds ik lietā, ko es daru.

Uz ko es koncentrējos šobrīd?

Pēdējās nedēļas laikā viss mainījās. Pēkšņi man radās šaubas: uz ko es koncentrējos šobrīd? Vai es gribu koncentrēties uz cilvēkiem, kuri lēca kopā ar mani un ceļot kopā ar viņiem nezināmajā? Vai arī man ir nepieciešams laiks, lai atskatītos, vai uz tramplīna dēļa kāds stāv? Tādā veidā es nonācu pie svarīgas atklāsmes. Viens no tiešsaistes darbnīcas dalībniekiem to raksturo šādi:

„Aizskriet vienam līdz finišam un kliegt uzvaras saucienu tā vietā, lai pagaidītu pārējos, rada mazāku gandarījumu, nekā pievienoties pārējiem un veikt šo ceļu kopā.”

Es pats nespētu atrast labāku raksturojumu. Lai gan man nepatīk atskatīties pagātnē, tomēr es nevēlos mērot ceļu viens. Mēs to darām kopā vai nedarām vispār. Pasaulei vajag mūsu kopējo enerģiju. Notikumi 2012. gada beigās ir atkarīgi no mums katra. Ja izvēlies mīlēt, tad pasaulē ir kāds, kurš var sajust tavu mīlestību. Ja izvēlies priecāties, tad pasaulē ir kāds, kurš arī jūt prieku. Mēs esam savstarpēji saistīti un tāpēc arī atbildīgi viens par otru. Taču, ja neviens nelec un neuzdrošinās dzīvot no sirds, tad mēs slīgstam arvien dziļāk un dziļāk savas ēnas bezdibenī. Tad bailes kļūs par mūsu skolotājiem un rodas sajūta, ka cilvēces kara, sāpju, naida un bēdu vēsture ir bijusi veltīga.

Vai pastardienas pasludinātājiem izrādīsies taisnība? Vai šī skaistā planēta pārvērtīsies haosā? Es uzdrošinos būt ievainojams, taču šīs bailes reizēm piezogas man klāt. Savā dziļākajā būtībā es vēlos kaut varētu pārveidot šo pasauli par miera un mīlestības ostu, taču, kad mans prāts gūst virsroku, es brīnos, vai tas maz ir iespējams. Vai tas tiešām ir tik vienkārši kā atbrīvoties no bailēm, ja pēc tam atskārsti, ka neviens tev nepievienojas; ja redzi, ka ļaužu vairākums joprojām ir pārņemts ar upura lomu un apkārtesošie turpina noraudzīties, kas ar viņiem notiek? Kā lai iesaista visus? Kā palaist sevī mīlestības un ļaušanās enerģiju?

Vecs draugs

Šis ir tāds brīdis, kad mani pārņem emocijas. Man ir ļoti jāsaņemas, lai kaut ko rakstītu, taču esmu nolēmis dalīties ar visu, ne tikai ar skaistiem pastāstiņiem. Kāds vecs draugs mani iedrošināja nepadoties. Man ir sāpīgi to teikt, ka viņš drīz šo pasauli pametīs, jo viņš mirst. Es bieži apciemoju viņu un vienmēr ar nepacietību gaidu mūsu tikšanās brīžus. Lai gan viņa ķermenis pamazām izdilst, viņa acīs es redzu neaprakstāmu mīlestību. Varētu pat teikt, ka tā ir pārpasaulīga: tik tīra un spēcīga. Ik reizi tā mani saviļņo.

Kad apciemoju viņu pēdējoreiz, viņš sēdēja dārza krēslā un lūkojās uz ārpasauli. Viņa acīs bija mierīgs skatiens, un es manīju, ka viņš priecājas mani redzēt. Es biju atnācis atvadīties, jo es grasījos doties nedēļu garā ceļojumā uz Maskavu, kur man bija jāvada prezentācijas un privātas nodarbības. Mēs runājāmies par visādām tēmām, lai gan patiesībā es lielākoties biju klausītāja lomā. Mans draugs runā dedzīgi un no zila gaisa pasaka kaut ko tādu, par ko tu pēc tam domā nedēļām ilgi. Arī šoreiz es viņa balsī jūtu dedzīgumu, kad viņš sāka stāstīt par savu pagātni, visu pieredzēto un kāda pieredze ir iegūta. Es pilnīgi izkusu viņa stāstos.

Pavisam negaidīti mans draugs aizskāra kaut kādu manas iekšējas būtības daļu. Bez liekiem apvedceļiem viņš bija aizskāris manu dziļāko būtību. Viņš teica: „Tev ir jābūt patiesam.” Viņš to atkārtoja vairākas reizes, un ar šiem vārdiem viņš bija pateicis daudz vairāk, nekā šķita. Viņa acīs es redzēju patiesību. Viņš man vēlējās pateikt, ka man ir jāparāda sava mīlestība pret pasauli. Ne tikai cilvēkiem, kuri man jūt līdzi vai mani saprot, bet pret ikvienu. Juzdams aizkustinājumu viņa teiktajā, es atvadījos. Es biju gatavs braucienam uz Maskavu.

Mīlestība un sāpes

Es tik tikko biju iznācis no lidostas Maskavā, kad es sajutu, ka kaut kam ir jānotiek. Man bija dīvaina sajūta un nebija ne jausmas, no kurienes tā nāca. Parasti es jūtu, ko mans ķermenis mēģina pateikt, taču šoreiz es nevarēju saprast. Kaut kas brieda, bet nesapratu, kas tieši. Drīz man kļuva skaidrs, jo pirmās prezentācijas laikā sevī jutu milzīgu spēka pieplūdumu. Pēc “Refinement to Ascension” (skatīt manu iepriekšējo sleju) daļas, biju plānojis vairāk nekā stundu veltīt improvizācijai. Apzināti vēlējos sevi pārbaudīt, neko iepriekš nesagatavojis. Man tikai atlika sākt runāt un atbildes vienkārši atnāca pašas no sevis.

Kopā ar tulci stāvējām auditorijas priekšā un es jutu, ka viņa ir uz viena viļņa ar mani. Manis teikto angļu valodā nevar tulkot burtiski krievvalodīgajai auditorijai, jo tad pazustu manis teikto vārdu enerģija. Par laimi man ir pastāvīga tulce, kura ļoti labi tulko un pat atdarina manu gaitu, kad staigāju uz priekšu un atpakaļ, atrazdamies uz skatuves. Gūdams spēku no viņas un noteikti arī no manas labās rokas Bendžamina klātbūtnes, es varēju pilnībā ļauties notiekošajam…

Bērns mūsos

Es sāku stāstīt par savu bērnību, kad es ļoti bieži piedzīvoju sāpes. Ikreiz, kad runāju no sirds, mani sodīja. Mani piekodināja uzvesties normāli vai arī lika darīt man kā bērnam tolaik vēl neizprotamas lietas. Tā es iemācījos, ka, daloties mīlestībā, es tikai varu tikt sāpināts. Kad mana sirds atvērās pavisam plaši, kāds man iecirta ar nazi. Lai pasargātu sevi, es sev izstrādāju tādu uzvedības modeli, kas man ļāva no cilvēkiem distancēties, lai man atkal nevarētu nodarīt pāri. Beigu beigās manī radās bailes no atraidījuma, jo mana pieredze liecināja, ka mīlestība ir saistīta ar sāpēm. Taču es vienmēr mēģināju atbrīvot sevi, izskaust šādu uzvedības programmu un justies brīvi, runājot un darot to, ko gribu. Visu dzīvi es gaidīju to dienu, kad es sevī atkal ielaidīšu visus cilvēkus, kā tas bija bērnībā. Es vēlējos, kaut es spētu ieskatīties otra cilvēka acīs ar tīru un godīgu skatienu, kas paustu mīlestību, un sajust beznosacījuma mīlestības neaprakstāmo sajūtu. Es gribēju būt Patiess… būt pašam, kāds es reiz biju.

Pajautā sev, kāpēc visa telpa piepildās ar gaismu, kad mēs redzam tajā mazu bērnu spēlējamies? Kas mums liek smaidīt, kad bērna maigās ačteles raugās mūsos? Tas, ko mēs redzam, nav tikai bērns vien. Mēs redzam atmiņas. Mēs atpazīstam to, ko esam pazaudējuši pieaugot un ko mēs neapzināti vēlamies atgūt. Tā ir skaista un ievainojama mūsu būtības daļa, ko esam paslēpuši dziļi sevī, mūsu patiesā seja, kas slēpjas aiz maskas, un beznosacījumu mīlestība. Šo vēstījumu dziļā līmenī es devu savai auditorijai Krievijā . Jautāju cilvēkiem, vai viņi vēlētos dalīties ar savu stāstu, un pieci cilvēki no auditorijas piecēlās un pastāstīja to auditorijas priekšā, būdami pilnībā ievainojami. Tas man bija skaists un svarīgs brīdis, kura laikā es sajutu, ka mēs visi esam Viens. Mēs visi cīnāmies ar vienām un tām pašām lietām, jo esam aizmirsuši, ko nozīmē runāšana no sirds. Mēs esam aizmirsuši, kā mēs jutāmies, būdami vēl bērni.

Esi man blakus

Esmu paudis savas jūtas, un darīšu to arvien biežāk, iedvesmojot citus izbaudīt šo pieredzi savā dzīvē. Pagājušajā mēnesī es lūdzu ikvienu vairāk nesekot maniem ziņojumiem, taču šai ziņai trūka kāda būtisks detaļa: vairs neseko man, bet nāc un stāvi man blakus. Dalies ar mīlestību un savu sirdi. Rūpējies par sevi, jo tu man esi svarīgs. Kopā mēs šo pasauli varam izdziedēt. Mēs to esam parādā mūsu līdzcilvēkam, jo tagad mēs zinām, kas dzīvē ir svarīgākais.

Tas padara manu patiesību pilnīgāku, un mana vēlme izkliegt to ir kļuvusi spēcīgāka: „Leciet ar mani! Lec!” Ļaušanās sajūta ir tik īpaša un spēcīga. Protams, tā ir arī biedējoša, es zinu, jo tad atpakaļceļa vairs nav. Taču es varu garantēt, ja kāds izvēlēsies beznosacījumu mīlestību, tad nekad nebūs vēlēšanās atgriezties pie vecās dzīves. Beznosacījumu mīlestība sniegs tavai sirdij visu, ko tā vēlas.

Sleju par 2012. gadu es beigšu uz šādas nots: mēs katrs izlemjam to, kas notiks. Turpmākais scenārijs ir atkarīgs no mūsu pašu enerģijas. Ikviens no mums ir maza daļiņa no Dieva, kas esam mēs visi kopā. Mēs varam veidot Debesis uz Zemes, ja mēs visi savienosimies. Tāpēc pajautā sev: kurā posmā es šobrīd atrodos? Ko es gribu? Lai arī kuru ceļu tu izvēlētos, beigu beigās tev vienmēr ir jāizdara visvienkāršākā izvēle šajā dzīvē: izvēle starp bailēm vai mīlestību. Jau daudzkārt iepriekš esmu to pieminējis, taču tikai tagad es pilnībā aptveru, ko tas patiesībā nozīmē – atšķirība starp nošķirtību un kopības sajūtu.

Prieks par jaunu sākumu

Varbūt tu neesi gatavs lēcienam bezdibenī, un tas nekas. Svarīgi ir tas, ka turpmāk raudzīsies uz lietām citādāk, jo tev pietrūkst pavisam nedaudz. Tu esi pirmdaļiņa. Ir teiciens: pēdējais salmiņš, kurš pārlauž kamieļa muguru. Manuprāt, tā ir ilūzija. Drīzāk būtu jāteic: prieka gaidas ir vislielākais prieks! Atskatoties uz manu pieredzi Maskavā, es varēju izdarīt lēcienu jau daudz agrāk, taču, iespējams, zemapziņas līmenī es gribēju turēt cilvēkus neziņā. Gluži kā mākslinieks, kurš zina, ka viņam ir jākāpj uz skatuves, taču viņš mirkli uzkavējas aiz aizkariem, lai sadzirdētu savas auditorijas čukstus.

Mēģiniet raudzīties uz bailēm ar prieku, kā uz jaunu sākumu (skatīt sarakstu). Tas ne vienmēr var būt jautri, bet zinot, ka priekšā gaida kaut kas neprātīgi skaists, tiek iegūta pavisam cita nozīme. Atbrīvo no cietuma bērnu sevī. Atbrīvo bērnu un izbaudi to, ka beznosacījumu mīlestība dziedē visu, sākot ar tevi pašu. Lēksim kopā un ienesīsim šajā tumšajā pasaulē gaismu.

Es dodu jums savu sirdi, jo tā es varu sadzirdēt savējo.

No sirds uz sirdi.

Janošs

Tulkojums – Aija Nīlendere

Comments

людмила
Reply

БЛАГОДАРЮ ЯНОШ ,что дал мне возможность понять себя больше,а это дорогого стоит.(:smile:)

Светлана
Reply

Очень рада знакомству. Я долго вас искала и когда я увидела ваши знаки и чудесную музыку- был настоящий восторг. Мне это очень близко и родное. Спасибо за приглашение встать рядом.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website